|
Tu aizgāji neatvadījies, kā vējš, kas koku galotnes tik viegli skāris, pat nemanot tā lapu ietrīsēšanos satraukuma mirkļa uzjundītā. kaut pierads, ik riezi tas kā jauns, vējš vienāds taču nemēdz būt nekad es nezinu kā Tevi šodien saukt, par lietus lāsi, liepziedu vai saulrieta staru liego. Tu aizgāji, lai klusums paliktu karstā gaisā iemaisīts ...es saukšu Tevi par nakti |