iemaisīts no mākoņu pudeles tumšās ar saules kokteiļsalmiem retiem, es baudu to ar aizvērtiem sapņiem un lāsēm siltām, kas logā sit. noriebstu no nieka šī pēc malkiem dažiem, kas lūpas skar un nevēlos vairs ticēt tam, ko vakar vēl par patiesību sauci Tu.
nogriez man pērkona dārdu šķēlīti plānu, lai varu savā lietus baudā viņu spraust.
ūdenskrāsu zaudētās ilūzijas uz lapas baltās žūst, varbūt rīt? nē, nezinu vai uzdrīkstēšos atvērt vēlreiz to, ko vakardienas patiesībā pirtsti saplēst alkst. bet šodien bez pretenzijām dodos meklēt laiku |