Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
šorīt kolēģīte no kaimiņu kabineta, ar kafijas krūzi rokā pretimnākot smaida un teic: Tu vienmēr smaidi! ko atbildēt. laikam jau tikai - paldies. taisnoties taču nav vērts ;)