Tu esi mans lietus, kas pār mani slīd ar vieglu ceriņu plaukstošo garšu.
Tu esi nakts, kas atver dienu.
Tu esi rīts kā lūpām kaislām veldzēties es ļaujos.
Tu esi stāsts, ko izstāstīt nekad nevienam nebūs lemts.
Tu esi aizmirstības grauds, ko tukšā debess jumā sēt.
Tu atbalss kliedzienam mēmam, kas horizontu kliedēt sāk.
Tu spārni, pie patiesības atgriezties kas ļauj.
Delnās Tavās ielieku es sevi, Tavas vakardienas pazudušos vārdus.
/uj, nav laika tālāk ;) bet Tu jau tāpat to zini..
// varbūt vēlāk vēl, ja izdzīvošu... |