Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
un nakts pār pilsētas torņiem, kā nepieradināts zirgs aulēkšos skrien. es stāvu tukšajā laikā, meklējot soļus tos, kas pret gaismu jaunu aizvest spētu, tik atbalsī neticīgo domas pret vārtu atslēgām triektas dun kā vaidi gadsimtu bendes pagrabā slēgti. sniedz roku, lai vētru izskalotiem pagalmiem cauri mēs skrietu un ticētu tam ko noliedz 283 no 305ciem, kam jautāji TO
un nakts pār pilsētas torņiem, kā nepieradināts zirgs aulēkšos skrien.