Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
vairs uzspēt iespējams nav vēju tvert, tik lietus lāses sāpīgi dzeļ, kā atgādinājums asarām Tavām ko aizgūtnēm ar delnu nost traus. un bezspēkā saļimis lūgums sauss kardinal trauslumā plaukt. kā tuksneša zeme veras, kad mākoņi pār viņu smagi slīd, tā meklēju pulksteņa atsperes slēdzi, lai laiku atkal pacelt spētu un lietus lāses Tavas tālā pagātnes oāzē sētu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
