Friends

Man vakar uznāca globālais panīkums. Nu tas, kad viss riebjas.
Virs mēģina mani uz mumdrināt. Stāsta, cik viss labi.
-Re, kā mūsu bērni izauguši. Knīpai jau 16. Atceries, ko tu pati šajā vecumā darīji?
-Jā, biju slimnīcā, ārstēju triperi.
-Fui, cik rupji!
-Toties patiesi.

——
Un tā visu laiku. Viņš dzied, cik viss jauki, bet es vairāk atceros un pamanu to slikto.
Jā, esmu izdzīvojusi, bet nav tā, ka es baigi gribēju.
Un to survival mode ir grūti izslēgt un baudīt dzīvi.
Tāpēc arī diži mātes dienu nesvinam - jo vai es to prasīju?
Tā arī jau sīka budama bļāvu - vai es prasīju. Un dabūju pa muti, protams.

—-
Nēnu ir jau arī kaut kas pozitīvs šajā bardakā, bet sen jau viss apnicis.

par foršāko filmu, kuru noskatījos pagājušas nedēļas nogalē

"billy bathgate" no deficīta kinopieredzē, 1991.g., režisors Roberts Bentons (kurš "Krāmere pret Krāmeri"), scenārists Toms Stopards (kurš tad vēl scenārijus rakstīja ķinītim), aktieri vispār kaut kādi ļoti jauneklīgi - Kidmena turpar skuķis vēl pirms rinoplastikas, Brūsu Vilisu noslīcina pirmajā trešdaļā, Dastins Hofmans vispār absolūtākajā praimā, Bušemi vēl rojālajos titros neuzrāda

vienīgais čuvaks ar pieredzi liekas Tucci Gang varonis (no steitenainlandas karaļā dziesmas šajā sakarā "viņš ir precējies ar Emīlijas Blantas māsu / un tas ir gandrīz tāpat kā ar Emīliju Blantu!!!"), Lī Stenlijs Tuči, kurš vienmēr un visur izskatās uz gadiem 50, arī bērnībā, un arī tagad, kad viņam laikam jau ir pāri 120.

ļoti iesaku

kā viņš netiek vaļā no akcenta