frenkijs

Atkal atnāca tas lielais ar melno somu, man bail, pagājušajā reizē dikti sāpēja, kad dūra.

Man ir grūti, es neko nesaprotu, kas notiek, ņau, ņau, neskumstiet, es te mazliet pagulēšu virtuvē zem galda, es te mazliet paslēpšos sienas skapī, labāk nenāciet, nau, ņau, es esmu mazais kaķītis, tagad vēl parunājieties, jūs man ļoti patīkat.

Man nepatīk, ka mani te apsaukā par žopu. Es esmu kaķītis, nevis kaut kāds tāds, kā viņš rakstīja!

Vispār tā fotogrāfēšanās ir drusku muļķīga.

šodien es mazliet fotogrāfējos.

kā arī ēdu, gulēju, skraidīju, ēdu, apčurāju balkona grīdu, skraidīju, gulēju, ēdu, gulēju

kas viņiem kaiš? iešmaucu virtuvē un es jau zinu, ko nozīmē tas baltais plastmasas spainis. viņi laikam domā, ka tas ir "paslēpt"- nolikt spaini uz galda. izķeksēju asarīti no spaiņa un pavilku zem galda, tur ēst ir visjaukāk (grūti mani pamanīt, ja nu kāds iebrāžas aurodams). vispār jau tur bija arī karūsiņas, bet nu tādas milzenes pat stipram kaķītim kā man ir par lielu.
pavisam jocīgi - šoreiz uz mani nebļāva, šoreiz viņi smējās. paslēpos tik un tā - katram gadījumam.

atkal pie mums ir tā jocīgā, viņa kasīja man vēderu un teica "vai, kādas tev ribiņas!" nu - kādas? taču normālas kaķa ribiņas!!!

neviena te nav!!! pamodos un tukšs! nav pat mazie, melnie, lidojošie! kur viņi visi ir? KAM es tagad iekodīšu? kurš man sviedīs bumbiņu un kurš nejauši atstās spraudziņu durvīs koridora galā un tad bļaustīsies uzmani, un visādi ķēmosies, ložņās un ķeksēsies gar oranžo dīvāniņu (nekad īsti neesmu sapratis, kas viņiem tajā padarīšanā tā var patikt! lūk, zem dīvāniņa pavāļāties - TĀ IR CITA LIETA!)
man trīc ūsas, man tas nepatīk. esmu galīgi vientuļš, mjau :(

šopēcpusdien sēžu un dziedu:
- "Esmu mazais nabadziņš, esmu mazais na-a-a-a-abadziņš..."

ielīdu tajā tumšajā ietaisē, kas atrodas ēšanas istabā. Tur iekšā bija riktīgi silti, nesaprotu, kāpēc uz mani atkal kliedza un vilka laukā

labais, es uz dīvāna izmētāju baltas rožlapiņas!

aizmigu vannasistabā, vaimanu!

es ļoti gribu, lai atbrauc ciemos tas cilvēks, kurš vislaik sēž uz balkona un no kura nāk tie smirdīgie, zilie dūmi! tad man vienmēr rodas izdevība iešmaukt zem oranžā dīvāna :) jipī!

dabūju hematogēnu! hihi, vajag tikai mācēt pareizi paskatīties

aizmigu uz mazā, mīkstā krēsliņa pie televizora, bet pamodos, piezemējoties uz ledusskapja. normāli, ja?

man pirmīt izdevās palīst zem oranžā dīvāna.
diezgan ātri gan mani no turienes izmānīja laukā, velns, kad es vienreiz atcerēšos par to triku ar balto lenti!

man patīk, ka es varu apsēsties zem dzeltenā ķeblīša un ka tad mani neviens neredz

drošības pēc arī padziedāšu