| |
[Oct. 31st, 2006|01:00 pm] |
kapēc pašas labākās domas rodas tad kad tās nav iespējams pierakstīt?
šorīt domāju kautko labu, bet neatceros ko. vakar vakrā tas pats. mh.
tagad pēc visiem šitiem Ordinary Least Square erroriem viss ir izkūpējis gaisā.
ak jā, es konstatēju ka man ir šausmīgi grūti palicis koncentrēties lekcijās. Es skatos uz tāfeli un redzu tur pavisam kautko citu. es itkā klausos, bet esmu pavisam kautkur citur. besī laukā. mana akadēmiskā performance iet uz leju. nav labi.
nu ok, gan jau saņemšos.
ak jā vēl es domāju par to kapēc cilvēki aplaužās un norobežojās un baidās un vispār saiet sviestā.
gluži vienkārši tapēc ka nepietiek drosmes, spēka, vai arī neviens nepalīdz mēģināt vēlreiz! mācīties, saprast procesus, apzināties, samierināties. to visu var iemācīties gluži kā matemātiku. Ir tikai jāmēģina, jāmēģina un neveiksmes lai cik nepatīkamas nebūtu ir jāuztver kā pozitīva pieredze. mh. protams cilvēks jau nespēj tā vienkārši. dažiem pietiek ar vienu vienīgu reizi.
vispār viss jau ir atkarīgs no tā kur šo atziņu mēs testējam.
ok.
ejam ēst. ejam pēc telef. un ceram ka nebūs kārtējā pozitīvi vēlāk pielietojamā bet negatīvā pieredze :D mhe.
jā, bļē. un vienmēr būs izvēle. es vienmēr dzinos pēc vienas vienīgās, kurai veltu visu savu laiku un pārējo. varbūt vajadzētu vairāk ar tiem , kas man ir apkārt un effekts būtu tāds pats? bet kautkā grūti to mēģināt izdarīt. vismaz šobrīd jau nu nē. |
|
|
