Dažreiz pieķeru sevi vērojam viņu aizmigušu. Klausos viņa elpā vērojot kā laternu gaismas, kas iespraucas istabā caur nepievērtu aizkaru spraugu, padara viņa ādu majestātiski bālu. Tobrīd es pieķeru sevi smaidam. Vai maz var būt labāka sajūta par to siltumu, ko izstaro viņa azote, kas tā vien šķiet radīta, lai es tur ieritinātos?
|