I speak bullshit

Vakar no rīta zvana mā un dikti jestrā tonī saka - "iesi kaut kur ārā, uzvelc zemos zābakus, būs jābrien" :D Nu es arī velku zemos zābakus un eju ārā, un toč jābrien! Sētnieku komanda jau pilnā sparā bubinādami rukā, bet tāpat vietām nācās ar nagiem kārpoties līst ārā no sniega kupenas. Tā nu es špariju fiksā solī uz pastu, kad pēkšņi dzirdu aiz muguras - "gospiģi upasji, gģe vaš golovnoi nabor, dama? Holodno že!" Tā "dama" man, protams, baigi neglaimoja, bet kopumā mīļi, ja ņem vērā, ka par mani tā uztraucas stipri jūtamas dvingas pavadīts kungs, ar violeti krāsotiem matiem un rižu dāmu pie rokas - abi pufaikās un normālos vaļeņkos. Pirms tam redzēju kā abi izkāpa no melna bumera, ha ha.
Eh....teikšu godīgi, sen nav gadījies, ka ziema mani tā uzjautrina un priecē :)
Tas, protams, līdz pirmajai reizei, kad pārslausi, slapjām kājām (un gan jau, ka normālā žvingulī) stāvēšu tramvaja pieturā un štukošu, vai es arī rītu sagaidīšu vai arī, tramvaju nesagaidījusi, tepat arī zilu muti atstiepšu kājas.

P.S. Eh un jā, dubults prieks par kā-no-debesīm-nokritušo darba līgumu, ko šodien atradu savā pastkastē. Vai tiešām man ir darbs?