Un es biju gaidījusi mierīgu tējas dzeršanu mierīgā kompānijā. Nez kāpēc viss beidzās ar balzāmu un skūpstiem visapkārt galdiņam, histērisku jautrību un pat fotogrāfa klātbūtni, kurš iemūžināja visskaistāko un viendzimumiskāko no skūpstiem.

Radinieku spietā krogā lietotais alkohols sāk pamest sistēmu, tagad man priekšā krūze kafijas, tiramisu un dažādas sīkas pārdomiņas par tēmu "kur doties un kam atdoties". Sajūta, ka viss, ko šovakar darīšu, izejot kaut kur ar pieejamajiem draugpaziņām un paziņdraugiem būs tikai no sērijas "uzkrāsot lūpas, uzsist stāvus žaketes apkaklīti un iestīvināt smaidu, lai neburzās". Fiziski jūtos mazliet kā apkošļāta ābola miziņa, un varbūt jau vērtīgāk būtu palikt mājās un noskatīties kādu filmu, kuras man neskatītas iekrājušās biezā slānī, bet tad atkal varētu sākties balzāma pudeles tukšošana vienatnē un uzmākties vēl kāds infinite sadness un sākt kaut kādas banālas pašžēlošanas pa galvu grozīties.

Ar rītdienu gan viss skaidrs - būs ami, būs balzāms un būs labi.

Variants ar iedzeršanu izrādījās nederīgs. Aizsākās morālās lēkmes.

Pat līdz smieklīgumam jau tas, kā visi apņēmīgi cenšas norādīt, kāda es riebīga egoiste. Man pašai taču tas sen zināms fakts.

Bet patiesībā jau es esmu Dogvilas Greisa.

Tagad nometīšu savas septiņas maskas stūrī, pielaidīšu tām uguni, izmētāšu drēbes uz grīdas, tad novilkšu ādu un glīti iekāršu skapī, un dejošu, dejošu, dejošu. Rīt ņemšu kartonu, šķēres un guaša krāsas un izgatavošu pārīti jaunu masku.