| dzīves rīts |
[Dec. 29th, 2008|02:38 am] |
| [ | Current Mood |
| |  cheerful | ] |
| [ | Current Music |
| | format b | ] |
1990. gada 4. janvāris, diena, kad nācu pasaulē. Gribētos jau teikt tādas frāzes kā '' atceros kā vakar'' :D Vai taml. , bet tā nav. Mazliet šķrobe par to,ka piedzimu ziemā un ,ka starp manu dzimšanas dienu un vārda dienu ir divas nedēļas, ņemot vērā,ka vāda diena ir īsi pirms ziemassvētkiem, tad parasti nekādas lielās svinēšanas nesanāk. Kāpēc ne vasarā? Bet viens labums ir. Esmu mežāzis. Man patīk mana horoskopa zīme, tā palīdz justies stiprākai pat tad, kad tāda neesmu. Šodien tas liekas tik sen, un šķiet sirreāli stāsti par vienu gaļas un piena veikalu rajonā, kur rindas tika ieņemtas pulstens četros no rīta. Mamma stāvēja ar mani uz rokām rindā. Savā ziņā skumji. Bet maziem bērniem jādzer piens, laikam tāpēc, lai zobi augtu, turklāt no krūts ir grūtāk kā no pudelītes. Vismaz prieciņš par to,ka jau tad mazuļu dzīvi kāds centās atvieglot. Mammai nekad nav bijušas veiksmīgas attiecības ar tēva vecākiem. Kad vēl dzīvo Grīvas masīvā, viņi dzīvoja mums aiz sienas divātā trīsistabu dzīvoklī, bet mēs trijatā vienistabas dzīvoklī. Šerpi, ne? Kad mamma piedāvāja samainīties, tad viņi kā kazas sēdēja uz siena kaudzes. Kad es paaugos viņi neveda mani uz bērnu dārzu jo sūdzējās par vecumu, nevarīgumu un citām kaitēm. Mamma tad jau strādāja Gaiļezerā, respektīvi darbā viņai vija jābūt 7.00, mēs cēlāmies 5.00, lai jau 6.00 es būtu bērnudārzā un viņa nekavētu darbu, jo tomēr Mežciems nav tuvu. Un tie saucās vecvecāki?! Skumji, ne?Tad,kad metās virsū miramās kaites, tad gan es un mammīte bijām vajadzīgi. Tad,kad tētis nomira ne jau dabīgā nāvē, tad nekas īsti nemainījās. Ja atskaite ,ka šad tad viņi mani pieskatīja. Un skolu mani veda Gitas tante, kura bija mana auklīte arī bērnudārzā ''Kadiķītis''. Vai nav jokaini cik tuvs var būt svešinieks un cik tāls radagabals? Bieži domāju par tādām lietām. Gāju divos bērnudārzos. Kad man bija četri gadi, bērnudārza teritorijā mani gandrīz sabrauca pārtikas mašīna, nezinu vai to tā laika vai arī tas kādam gēnos, bet es stostīties sāku. Bērnudārzā gāju pie logopēda, vēljoprojām vajadzētu. Man bija grūti lasīt skaļi un uz ātruma, kā tas bija jādara pirmajā klasītē. Man tas visu dzīvi velkas līdzi. Es tiešām jūtos spējīgs cilvēks. Un es domāju,ka man būtu daudz vairāk iespēju dzīvē kā tad ,ja es nestostītos.Es varētu runāt auditorijas priekšā, iedvesmot cilvēkus, pateikt ko domāju. Tagad es vēl to nevaru. Kad man bija 15 gadi laikam, es deviņus mēnešus gāju pie prihoterapeita, tas ma palīdzēja. Jo tā valodas raustīšana ir tīrā psiholoģija. Man vēl daudz un dikti ar sevi jāstrādā. Tomēr ,ja man būtu vairāk naudiņas, tad es noteikti brauktu uz Maskavu ārstēties. Esmu lasījusi par vienu zinātnieku, kurš vispār nevarēja izrunāt vairāk par aptuveni 10 vārdiem minūtē kā raustīja valodu, bet tad viņu izārstēja. Tagad viņš pasniedz lekcijas lielas auditorijas priekšā un viss ir kārtībā. Neliels labojums - ja man būtu ļoti daudz naudas. Kāpēc divos bērnudārzos.. šūtīja mani uz ''Riekstiņu'', kas tagad ir tuvāk anām mājām, jo tagad dzīvoju citā Iļģuciema galā. Nu lūk. bet tur mani aspmēja par to,ka raustu valdodu utt. Plēsa drēbes, spieda durvīs iekšā. Sākumskolā jau nebija labāk. Tikai meitenes neņirgājās. Puiši - normāla parādība. Es domāju,ka arī tas diez gan daudz deva tam,kad tagad man ir zems pašnovērtējums utt. |
| |
