| |
[Jan. 25th, 2009|08:44 pm] |
es nezinu vai tas ir normāli - pēkšņi, ne no ša ne no tā, justies laimīgam! un ne jau tā pa mazam, bet tā- ka lēkāt apkārt, kliegt, spiegt un sist plaukstas!!! cilvēki, par ko skumt? nav par ko, nu nav par ko! |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2009|08:48 pm] |
|
un man ir četri dūži! esot reta kombinācija. |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2009|09:48 pm] |
nē-labāka metafora - jūtos tā kā tā baltā strīpa debesīs, kas paliek aiz lidmašīnas. nē, es nepalieku iepakaļ, un neesmu arī nekāda vēsma par aizgājušo- jo patiesībā pašu lidmašīnu mēs debesīs redzam reti- bet to strīpu- bieži vien. izdaiļo debesis. izdaiļo dzīvi.
sasodīts cik vienkārši!
un baigi gribās nocitēt tepat vienu cibiņu kura tēzi pamanīju garām skrienot - atļaušos piezīmēt, lai neaizmirstas - "Neprasi kapēc es aizgāju,paprasi labāk kāpēc es atnācu."
čūs,draudziņi! |
|
|