- Doma:par to, ko es daru vismazāk ...
- 4/15/04 11:12 pm
- Tā nu ir sanācis, ka mani cibas "draugi" sāk atbirt ar tādu ātrumu kā sēnes aug ārā no zemes pēc lietus, nemaz nerunājot par tiem, kas ir manas reālās dzīves nozīmīga sastāvdaļa ... Esmu sapratusi, ka čīkstēšana nav nekas ... pat šeit, tikai tāds niecīgs kritiens uz nerva, tāds pamatīgs vilciens uz garlaicību...
Vismazāk esmu sākusi darīt tās lietas, kas man sagādā prieku, tās, kas sākas vienmēr par vēlu, bet vienmēr par ātru beidzas, tās, kuras pietrūkst, tās, kas liek man smaidīt, izskatīties un justies labi - karsta putu vanna, grāmatas, daudz grāmatas, dzeja ...
Šorīt kolēģe man aizrādīja, ka es izskatos šausmīgi ... Diezgan nepatīkami,jo vakar no viena sava drauga biju dzirdējusi ko līdzīgu ... Pie sevis nodomāju, labi, ka cilvēki var ko tadu pateikt, nākošreiz, kad viņi man teiks ko labu (ceru, ka ta notiks drīz:-), varēšu priecāties, un uztvert to kā atzinīgu novērtējumu, nevis kā glaimu.
Es zinu, ka to, kas man patīk, varu darīt par velti, bet to, kas man nepatīk - par lielu naudu ... Kāpēc kāds man nevarētu maksāt par putu vannu, grāmatu lasīšanu, rakstīšanu, braukšanu ar moci, pustdienām Gaujas krastā, mīlēšanos, skūpstiem, par iepirkšanās drudzi ...???? Kāpēc ...:-) - 2 pierakstiPieraksti kaut ko
- 4/15/04 09:53 pm
-
Teiksim viens otram labus vārdus dzīviem esot, jo tik sāpīgi apzināties, ka ir palicis daudz nepateiktā, un nu tas materializējas tikai kā doma vai sveiciens debesu virzienā - citāts no kāda cilvēka meila, kuru šodien saņēmu sakarā ar nesen notikušu nelaimi... K.kā tavs pousts prasīja to šeit iekomentēt.
Tu pati, mīļā, atbirsti. Bet tas ir normāli - atbirt no tā, kas nav vajadzīgs... - Tu domā savādāk?
- Piedod
- 4/16/04 09:09 am
-
es neesmu gribējusi to nekad darīt, bet dzīve ir pārak netaisna, jo tas, ar ko es nodarbojos šobrīd ir tikai un vienīgi zināmas inerces radītās sekas - es raujos, maz guļu, daudz strādaju, reti satieku draugus, slikti izskatos, nožēlojami maz laiku veltu sev, mācībām, tev un visiem citiem tikai tāpēc, ka redz esmu izdomājusi, ka gribu moci, ka gribu atrast normālu dzīvokli, nopirkt sev to un to ... Tagad esmu sapratusi, ka tas nav nemaz tik viegli - ar nenormālu strādāšanu tas nav iespējams, jo tagad redzu, ka visam tam, dēļ kā es tagad raujos man nav laika tagad un nebūs nekad, ja es neatslābšu. Viss, šodien ir pēdējā darba diena pie viena projekta (ceru:-)), rīt ir brīvdienas un aicinu Tevi iedzert kādu kafiju ārā - kādā āra kafejnīcā, jo gribas sildīties saulē.
Patiesībā, es no rītdienas dzīvošu papīra kastē uz ielas, jo mani liek ārā no dzīvokļa. Šodien esmu bezgala priecīga, jo siltais laiks liek domāt, ka nenosalšu:-))))
Buča - Tu domā savādāk?