- ???
- 3/28/04 06:42 pm
- Kaut kā apskrējās dūša - tas skaistais puisis, kas izkrāso manu viena darba ikdienu izrādās drīz mirs.
Viņs stāsta man šito vajprātu un smaida. 1 mēnesis vai 2. Domāju par to, kāpēc viņš zinot savu tuvāko mēnešu nakotni ir izvelējies sēdēt un programmēt, nevis doties kaut kur, redzēt kaut ko, sajust kaut ko ... bet, nē viņs sēž un programm, sakot, ka tas ir tas, kas viņam patīk. Kur šādos mirkļos paliek neuzspētā, neizdarītā nožēlas sajūta? - 0 pierakstiPieraksti kaut ko
sadegt
kāds jau ir sadedzis