April 15th, 2004

• Doma:par to, ko es daru vismazāk ...
• 4/15/04 11:12 pm
• Tā nu ir sanācis, ka mani cibas "draugi" sāk atbirt ar tādu ātrumu kā sēnes aug ārā no zemes pēc lietus, nemaz nerunājot par tiem, kas ir manas reālās dzīves nozīmīga sastāvdaļa ... Esmu sapratusi, ka čīkstēšana nav nekas ... pat šeit, tikai tāds niecīgs kritiens uz nerva, tāds pamatīgs vilciens uz garlaicību...
  Vismazāk esmu sākusi darīt tās lietas, kas man sagādā prieku, tās, kas sākas vienmēr par vēlu, bet vienmēr par ātru beidzas, tās, kuras pietrūkst, tās, kas liek man smaidīt, izskatīties un justies labi - karsta putu vanna, grāmatas, daudz grāmatas, dzeja ...
  Šorīt kolēģe man aizrādīja, ka es izskatos šausmīgi ... Diezgan nepatīkami,jo vakar no viena sava drauga biju dzirdējusi ko līdzīgu ... Pie sevis nodomāju, labi, ka cilvēki var ko tadu pateikt, nākošreiz, kad viņi man teiks ko labu (ceru, ka ta notiks drīz:-), varēšu priecāties, un uztvert to kā atzinīgu novērtējumu, nevis kā glaimu.
  Es zinu, ka to, kas man patīk, varu darīt par velti, bet to, kas man nepatīk - par lielu naudu ... Kāpēc kāds man nevarētu maksāt par putu vannu, grāmatu lasīšanu, rakstīšanu, braukšanu ar moci, pustdienām Gaujas krastā, mīlēšanos, skūpstiem, par iepirkšanās drudzi ...???? Kāpēc ...:-)
  
• 2 pierakstiPieraksti kaut ko