Mežs vienmēr guļ mums aiz muguras, tumšs un piesūcies atkušņu mitrumu. Reizēm es pamostos ap trijiem naktī un jūtu tā skatienu, urbjamies sev skaustā. Man šķiet, tas nogaida. Nogaida, kad mēs ar Aleksandru izmīlēsim visas mieles, kad nodegs visas apaļās alkšņa pagales un gaisā izbirs pēdējā zāģa skaidu sauja. Tad tas atrāpsies mums pakaļ ar savu tumši mitro krēslu. Izkausējot pēdējās sniega salas pavasarī, tas sasūcinās mūs savās sūnās, un pa virsu uzaugs mellenāji ar ērcēm un tumšzilām, sulīgām ogām.