Viņa sievai deguns ir kā kaut kādam putnam. Varbūt kā ērglim vai vanagam. Viņa ir ļoti smalka, maza auguma sieviete ar gaišiem, viļņainiem matiem un sīkām, asām ačelēm. Visa viņas būtība pauž kaut kādu mazliet biedējošu dzelžainību. Kad rudens sākumā eju pa ielu, uzvilkusi treniņbikses, sporta kurpes, žaketi un nosaitējusi kaklu ar garu, pelēku šalli, viņa nāk man pretī, stīvi sakopta faldētos svārkos un augstpapēžu kurpēs, ar saviem daudzajiem bērniem pie rokas. Manā prātā nomirgo ainas ar Viņa rokām uz mana auguma, aukstām, saraustītām un nervozām. Tobrīd uz ielas es apzinos, ka viņa nojauš- tas ir ierakstīts viņas pētošajās acīs. Sievas vienmēr zinot. Tomēr viņa vēl atsakās sev to atzīt,  kāda muļķīga iedoma- viņa nodomā. Varbūt vienmēr atteiksies. Tā tomēr ir vieglāk. Mēs paejam viena otrai garām, un es domāju par to aizu, kas mani šķir no viņas dzīves. Es nekad nebūšu tik slaida, es nekad nebūšu tik rūpīgi ģērbta, man nekad nebūs bērnu un mazbērnu, tās sajūtas, ka esmu piesējusi savu dzīvi sev klāt. Man vienmēr būs tikai Aleksandrs, un varbūt kādreiz mēs būsim laimīgi. Kādreiz, kad novecošana kļūs par neglābjamu apstākli, un dzīvei vairs nebūs citas perspektīvas, mēs savīsimies kopā kā sašķeterētas dzijas pavedieni un klusi dzīvosim savā puspārticībā.