Dažreiz man uzmācas vēlme pārtraukt. Pārtraukt kurināt krāsni ar šīm pēdējām, izmirkušajām pagalēm, kuras tāpat drīz beigsies. Vai aiziet un apmaldīties mežā. Kā reiz bērnībā, kad mani atrada pēc divām diennaktīm, aizklīdušu vienu vilciena pieturu tālāk. Toreiz es domāju, ka nomiršu. Cik savādi viegli es biju pieņēmusi šo ideju, sagumusi čupiņā pie koka stumbra. Un cik jocīgi bija izdzirdēt cilvēku balsis un saprast, ka laikam tomēr ne.

Šī eksistence šeit ir kā kopdzīve ar kādu, par kuru tu zini, kas viņš drīz mirs. Un tu nemitīgi mokies ar domām par to, kurā brīdī tas notiks, cik drīz, kurā vietā, vai tas būs gultā, un ko tu darīsi, kad tas tiešām notiks. Un tu šausti sevi par šiem jautājumiem, jo tie ir kaut kādi neķītri, un tu šausti sevi par to, ka patiesībā vēlies, lai tas notiku drīzāk, lai tas vienkārši vienreiz notiktu, un tev vairs nebūtu jāgaida, jājūt, kā sažņaudzas tava sirds katrreiz, kad tev šķiet, ka tu vairs nedzirdi viņa elpu, vai ik rītu, ieejot viņa istabā.