Viņš vienmēr aizmieg tik ātri un viegli kā bērns. Mans tumšmatainais princis. Pat dienas vidū pēc pāris smagām ieelpām viņš jau ir iegrimis snaudā, un viss viņa ķermenis ir tik vienaldzīgi brīvs un nesaistīts. Nesaistīts ar mani, nesaistīts ar dzīvi. Es sēžu un vēroju, kā tas pieder tikai viņam un viņa vēlmēm, kā tas tām pieder ar tik apskaužamu absolūtumu. Ja viņš būtu kāds cits, mani tas noteikti kaitinātu- šis savvaļas zvēra dabiskais vienaldzīgums, kas viņā ir iekodēts. Bet viņš nespēj mani kaitināt, nespēj likt man vilties. Ar šausmām es reizēm iedomājos, ka viņš ir kā daļa no manis, tāda daļa, par ko nekad nav spējis kļūt neviens cits. Mans tumšmatainais princis.