Mans tumšmatainais pirncis. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei.

Es droši vien varētu 100 reizes aizbraukt un atgriezties, un viņš joprojām būtu te. Ne gluži mani gaidot, bet neapzināti- jā, gaidot. Un viņš būtu ar mieru saskaldīt manu malku, dažreiz naktī miegā nevērīgi aplikt roku un pat pacensties pārāk ātri nebeigt. Un paciest, ja es pieņemtos svarā vai pārāk izkāmētu. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esmu visai klusa un mierīga, bez tā viņa krievu meiteņu skaļā temperamenta un kašķīguma. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sirds ir tumšs un noslēpumains atvars, kas, vienreiz kaut ko sevī ierāvis, vairs negrib laist ārā.

Mans tumšmatainais princis ar savu aizvien vēl slaido, viegli muskuļoto augumu. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei- tālu, pa priekšu sev.