Manu tumšmataino princi sauc Aleksandrs- man tas vienmēr ir šķitis ļoti cēls vārds, klasisks.

Viņš dzīvo ciema otrā galā, tur- aiz upes, pie šosejas. Atceros, rudenī es tur vienkārši aizklīdu pastaigā. Automātiski. Garlaicības un ziņkārības dzīta (elles suņi man aiz muguras, skaļi riedami dzenas pakaļ). Vispār jau man riebjas pastaigas, bet tā es tur attapos- stulbi blenžot uz viņa māju, uz viņa kailo, novītušo pagalmu.

Savu tumšmataino princi es pazīstu kopš 12 gadu vecuma. Kad pirms septiņiem gadiem braucu prom, es viņu vienkārši atstāju. Kad rudenī atgriezos, viņš joprojām tepat vien bija. Varbūt izdrāzis pusciemu vai vairāk, bet joprojām tepat.

Kad es aizeju pie sava tumšmatainā prinča, viņa vecmāmiņa mani baro ar plātsmaizēm un pārāk mīksti izvārītiem kartupeļiem. Viņa vienmēr ir domājusi, ka mēs apprecēsimies un saražosim viņai mazmazbērnus. Jau, kopš man bija 12. Viņa uzliek savu veco roku man uz galvas un smaida, savu veco, ar vaļīgu ādu un reljefainām asinsvadu līnijām klāto roku. Un tobrīd man ir kauns.