Mani grāmatplaukti joprojām ir pieputējuši. Sēžu un vēroju, kā vecas zinātniskās fantastikas grāmatas ar kosmiskām ainām uz vākiem dirn plauktos, aizrijušās ar putekļiem. Dzīvoju kā pussabrukušā kāršu namiņā. Kopš atgriešanās rudenī, praktiski neesmu neko darījusi, lai šī māja būtu mana. Nē, tā pieder rēgiem- to cilvēku rēgiem, kas te agrāk ir dzīvojuši un kuru vairs nav. Viņu bezjēdzīgā literatūra, žurnāli, no ceļojumiem atvestās brošūras, viņu tukšās, atdzisušās gultas un dīvāni. Kaut kādā ziņā mani tas valdzina. Varbūt tā ir vēl viena iespēja neapzināties sevi un to, ka man ir sava dzīve, par kuru esmu atbildīga- man tas nekad nav īpaši padevies. Es tieku galā. Kad vajag, es pārskaldu pārāk resnās pagales, lai tās līstu krāsnī, un pēc tam apostu savus pirkstus, kas piesūkušies ar malkas smaržu. Man ļoti patīk tā smarža. Es skatos nekaitīgus seriālus ar smukiem vampīriem- tā ir lieta, ko es patiešām varu novērtēt- nekaitīgi seriāli ar smukiem vampīriem. Un, kad esmu viena, kad ir melna nakts, un māja aizvien vēl ir padrēgna, es ielienu savos aukstajos palagos un domāju par to, ka vajadzētu kā senos laikos- krāsnī uzsildīt ķieģeli, ietīt dvielī un pirms gulētiešanas ielikt gultā, lai sasilda to. Bet es to, protams, nedaru. Es tikai romantiski domāju par to, fantazēju kā par ideālu mīļāko.