Sausā malka ir beigusies. Slapjas pagales vairāk kūp nekā deg, un es bezjēdzīgi urķējos krāsnī ar kruķi. Kad man apnīk meklēt sausas skaidiņas, lai kaut nedaudz pierunātu malku tomēr aizdegties, es vienkārši apsēžos uz grīdas ar vīna glāzi un pārbraucu ar plaukstām pār seju. Sāp acis, un esmu nogurusi. Reizēm nesaprotu, ko es te daru. Kāpēc atgriezos. Kāpēc tik ietiepīgi turpinu vilkt dienas šeit, kur visdrīzāk nekā (priekš manis) nav.  Varbūt tieši tādēļ. Varbūt tādēļ, ka šī zeme ir kā piesūkusies dēle, izrij visu ārā no tevis. Un ar laiku paliek tikai kaut kas izmisumam līdzīgs. Un trula dzīvotgriba. Tāda nesaprasta un pretrunīga dūmaka. Varbūt es patiesībā gribu nonākt līdz šim stāvoklim. Apmest savas dzīves bezjēdzīgo apli līdz galam. Līdz turienei, kur vairs nav vietas jaunībai un cerībām. Lai viss būtu skaidrs un tīrs, vienalga, kādā tonī, bet skaidrs un tīrs.

Viņš vienmēr aizmieg tik ātri un viegli kā bērns. Mans tumšmatainais princis. Pat dienas vidū pēc pāris smagām ieelpām viņš jau ir iegrimis snaudā, un viss viņa ķermenis ir tik vienaldzīgi brīvs un nesaistīts. Nesaistīts ar mani, nesaistīts ar dzīvi. Es sēžu un vēroju, kā tas pieder tikai viņam un viņa vēlmēm, kā tas tām pieder ar tik apskaužamu absolūtumu. Ja viņš būtu kāds cits, mani tas noteikti kaitinātu- šis savvaļas zvēra dabiskais vienaldzīgums, kas viņā ir iekodēts. Bet viņš nespēj mani kaitināt, nespēj likt man vilties. Ar šausmām es reizēm iedomājos, ka viņš ir kā daļa no manis, tāda daļa, par ko nekad nav spējis kļūt neviens cits. Mans tumšmatainais princis.