Sapnī redzēju grūtnieces un sirmus matus. Pamodos ar sliktu dūšu.

Damokla zobens virs manas galvas, protams, ir.

Mani grāmatplaukti joprojām ir pieputējuši. Sēžu un vēroju, kā vecas zinātniskās fantastikas grāmatas ar kosmiskām ainām uz vākiem dirn plauktos, aizrijušās ar putekļiem. Dzīvoju kā pussabrukušā kāršu namiņā. Kopš atgriešanās rudenī, praktiski neesmu neko darījusi, lai šī māja būtu mana. Nē, tā pieder rēgiem- to cilvēku rēgiem, kas te agrāk ir dzīvojuši un kuru vairs nav. Viņu bezjēdzīgā literatūra, žurnāli, no ceļojumiem atvestās brošūras, viņu tukšās, atdzisušās gultas un dīvāni. Kaut kādā ziņā mani tas valdzina. Varbūt tā ir vēl viena iespēja neapzināties sevi un to, ka man ir sava dzīve, par kuru esmu atbildīga- man tas nekad nav īpaši padevies. Es tieku galā. Kad vajag, es pārskaldu pārāk resnās pagales, lai tās līstu krāsnī, un pēc tam apostu savus pirkstus, kas piesūkušies ar malkas smaržu. Man ļoti patīk tā smarža. Es skatos nekaitīgus seriālus ar smukiem vampīriem- tā ir lieta, ko es patiešām varu novērtēt- nekaitīgi seriāli ar smukiem vampīriem. Un, kad esmu viena, kad ir melna nakts, un māja aizvien vēl ir padrēgna, es ielienu savos aukstajos palagos un domāju par to, ka vajadzētu kā senos laikos- krāsnī uzsildīt ķieģeli, ietīt dvielī un pirms gulētiešanas ielikt gultā, lai sasilda to. Bet es to, protams, nedaru. Es tikai romantiski domāju par to, fantazēju kā par ideālu mīļāko.

Manu tumšmataino princi sauc Aleksandrs- man tas vienmēr ir šķitis ļoti cēls vārds, klasisks.

Viņš dzīvo ciema otrā galā, tur- aiz upes, pie šosejas. Atceros, rudenī es tur vienkārši aizklīdu pastaigā. Automātiski. Garlaicības un ziņkārības dzīta (elles suņi man aiz muguras, skaļi riedami dzenas pakaļ). Vispār jau man riebjas pastaigas, bet tā es tur attapos- stulbi blenžot uz viņa māju, uz viņa kailo, novītušo pagalmu.

Savu tumšmataino princi es pazīstu kopš 12 gadu vecuma. Kad pirms septiņiem gadiem braucu prom, es viņu vienkārši atstāju. Kad rudenī atgriezos, viņš joprojām tepat vien bija. Varbūt izdrāzis pusciemu vai vairāk, bet joprojām tepat.

Kad es aizeju pie sava tumšmatainā prinča, viņa vecmāmiņa mani baro ar plātsmaizēm un pārāk mīksti izvārītiem kartupeļiem. Viņa vienmēr ir domājusi, ka mēs apprecēsimies un saražosim viņai mazmazbērnus. Jau, kopš man bija 12. Viņa uzliek savu veco roku man uz galvas un smaida, savu veco, ar vaļīgu ādu un reljefainām asinsvadu līnijām klāto roku. Un tobrīd man ir kauns.

Mans tumšmatainais pirncis. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei.

Es droši vien varētu 100 reizes aizbraukt un atgriezties, un viņš joprojām būtu te. Ne gluži mani gaidot, bet neapzināti- jā, gaidot. Un viņš būtu ar mieru saskaldīt manu malku, dažreiz naktī miegā nevērīgi aplikt roku un pat pacensties pārāk ātri nebeigt. Un paciest, ja es pieņemtos svarā vai pārāk izkāmētu. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esmu visai klusa un mierīga, bez tā viņa krievu meiteņu skaļā temperamenta un kašķīguma. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sirds ir tumšs un noslēpumains atvars, kas, vienreiz kaut ko sevī ierāvis, vairs negrib laist ārā.

Mans tumšmatainais princis ar savu aizvien vēl slaido, viegli muskuļoto augumu. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei- tālu, pa priekšu sev.

Un, kad es dienas vidū pēc seksa guļu viņam blakus uz muguras tā diagonāli pāri gultai un smagi elpoju, un skatos griestos, man pretī raugās atņirdzies bezdibenis.