– Jūs taču esat vientieši! – sajūsmā iesaucās Vīzlija kungs.
– Mums jāiedzer kāds mēriņš un jāpapļāpā!
– Jādomā, viņi pūdējuši ēdienu, lai tam būtu izteiktāka garša, – prātīgi ieminējās Hermione, aizspiedusi degunu un pieliekusies tuvāk, lai labāk izpētītu izšķīdušo jēra gaļas sautējumu.
– Es sēdēšu savā istabā mēms kā kaps un uzvedīšos tā, it kā manis tur nemaz nebūtu.
– Tagad, ar jūsu laipnu piekrišanu, mēs atkal pievērsīsimies vēsturei, neapšaubāmiem, ticamiem, pārbaudāmiem faktiem!– Piecas minūtes vēlāk visa klase atkal gulēja.
– .. esiet tik laipni un satišiniet atlikušās laumiņas atpakaļ būrī!
– Skauž? Kas man skauž? Es nevēlos pretīgu rētu pāri pierei, paldies. Es personīgi neuzskatu, ka pāršķelts pauris ir kāds īpašs ieguvums.
– Kā tev šķiet, cik briesmoņus iespējams paslēpt vienā skolā?
..viņš piesarkušām acīm ložņāja pa gaiteņiem, uzbrukdams garām ejošiem skolēniem un cenzdamies sodīt viņus par tādiem pārkāpumiem kā "pārāk skaļa elpošana" vai "laimīgs izskats".
– MAAAAAM! – iegaudojās Dūdijs un, mezdamies atpakaļ uz māju, sapinās pats savās kājās. – MAAAAM! Viņš dara TO!
– Nāciet visi šurp, metīsim Vairai ar grāmatām, jo viņa to nejūt! Desmit punktu par trāpījumu vēderā! Piecdesmit punktu par trāpījumu galvā! Jauki, ha, ha, hā! Lieliska izklaide – tikai man tā nešķiet!
– Mums nepieciešams kaut kas no cilvēka, par kuru gribam pārvērsties, – mierīgi piebilda Hermione, it kā viņa sūtītu draugus uz lielveikalu pēc veļas pulvera paciņas.
– Vai es tiešām izskatos pēc muļķa? – tēvocis Vernons noņurdēja. Pie kuplajām ūsām šūpojās ceptas olas gabaliņš.
|