Tagad ir vieglāk - raudu aiz saulesbrillēm. Sanāk jau brīvdienās mazuliet paglāstīt naidu un palolot klēpī, bet mans klēpis tik nepastāvīgs kļuvis un sāpīgs, ka es vairs nesēžu un tikai staigāju un staigāju - līdz Mangaļsalas pludmalei, atpakaļ, sēžu bibliotēkās, kafijas un grāmatas, tēja un miers, cilvēki..
Ar manām rokām nekas nemainās - es vairs neko nevaru nogriezt. Cik skaists ir mans bezspēka stāvoklis. Smaržojošs pēc eļļas pasteļiem. Vismaz daži tā skatās, un es lasu viņiem acīs. Nekad nebiju skatījusies cilvēkiem acīs tik bieži. Uz ielas, kad eju garām. Un apsolu kādam, ka uzrakstīšu grāmatu "Jāņa salauztais gurns un darbadienas draugi".

Izlasīju "Rolling Stones" biogrāfiju atkal no cita skatpunkta. Un atkal sapratu, ka es aizskrienu garām spēlējoties, rakstot un draudzējoties ar izdomātajiem. Un nu es daudz vairāk rakstu dzeju, pretīgu, ar parasto, bezspersonisko zīmuli neaptveramā laikā (es pārāk daudz elpoju, līdz vairs nesaprotu, kas ir kas un kas esmu es, absurdais es), no rīta, kad gribu saprast dzejas rindas, es nespēju izburtot neko. Tas ir tas mans mazliet atrastais liktenis?

Jo tev ir piesmakušas lūpas un elpot tevi kā vielu
Pagalam radioaktīvu
Man kauns

Mums bail iet līdzi savām domām.

Tikai atliek atcerēties - flower power. Plakāti, cita saule, bet vai cita pasaule? Drīz tas viss beigsies, lai sāktos no jauna, bet tad jau es būšu.. hm? Džinsa šortos. Dzejnieks džinsos.