Sadziedētas sirdis, paceltas no netīra sniega. Ieskandinam pavasari ar Merilinas Monro tējas tasītēm. Cauri pirkstiem izdurtas skujas. Un tabletes. Pārāk daudz un citādi var, bet negrib.
Un, ja reiz jābrauc atpakaļ svešumā, tikai ar tablešu dienasgrāmatām pie sāniem. Tūlīt, tūlīt, cilvēk, būs jau pāri.. Tu mums neesi vājš, tev ir aukstas asinis, un tu naktīs slēdz ciet durvis.

Mums visiem arvien ir gari mati, mūsu ugunskuri, naktis ar debesīm, pirksti, kas berzējas pret augumiem un ģitāru. Un mūsu laime. Cik skumja un garlaicīga es sev liekos, atceroties sauli, bet, pie velna, kāpēc tad mēs, mīļie, esam tie, kas prot izdzēst ēnas? Kāpēc?