kuro reiz sevi pieķertu
Tik nevar saprast, es to nezinu vai negribu pieņemt. Vai vispār neuzskatu to par svarīgu ievērības faktu, ka uz sevi skatos citādāk. Tāda sajūta, ka man pašai par sevi cita bilde. Nevaru apjaust, vai es tā ilgi jau vai mūzīgi esmu bijusi citā spogulī. Bet varbūt es tikai tagad tā sāku uz sevi skatīties un pirms tam bij cita bilde, uztvera un skats pašai uz sevi raugoties. Bet trakākais laikam ir tas, ka šobrīd tik ļoti bilde destruktivizē manu bildi ar realitāte, ka manī briest revolūcija pret ilūziju ainām. Kaut kā nerimējās pat teksts, kas mani pārsteidz sevī. Vai mani pašu? Ievilkšu elpu un parunāšu ar savu slinkum- attaisnojuma karali, kā tur īsti ir sevi pieņemt vai atlaist... Mana greizā bilde tikai vizuālā vai arī neredzamā/ emocionālā/? Hm, definīcijas te neģeld, bet saskrēja jautājumi , kas rada vēl vairāk jautājumu nekā atbildes. iekšiņas un āriņas, kas ir un kā redzam? Varētu jau teikt, par to padomāšu rīt.. Bet cik var atlikt, ja jau tie jautājumi ir atnākuši. Varbūt sākt atbildēt kāpēc tie atnākuši, kas tos uz viļņa augšu uzmeta?