noziegums
Pārdomājot vakardienas Mansardā iedvesmas piepildīto stāstu par noietu Santjago ceļu. Es atkal un atkal atskārtu...cik krāsaina dzīve varbūt, ja ļaujies Brīvībai. Es pazaudēju sevi:( Kr palika mana Brīvība? Es ieniru dzīvē, kurā ir otrs un ... būvēju tiltu uz Nekurieni. Atkal, kuro reiz... atkal pazaudēju sevi. Kas tā par lietu? Kur palika mani sapņi, manas idejas? Ak, ir arī šis tas realizēts un ir arī jauni jābūvē. Jau ir, es gribu, es alkstu ceļa.:) Kas par Naivumu, ka šajā pasaulē vēl ir vēlmes pēc kaut kā īsta. Bailes jau visu ir iznīcinājis un liedzis. Baies ir atņēmušas iespoējas būt, būvēt un veidot attiecības. Neviens negrib vilties, neviens negrib sāpināt sevi. Un nu, no nākam pie situācijas, kad cilvēki viens otru lieto kā mantu...brrr:(
Kuro reiz mācība, kas ir vērtība, kas ir Mana brīvība. Kad rimušas pirmās emocijas; aizvainojums, dusmas, ilgas, varbūt kāda cerība,un kas tur vēl piekabinās smilkstot par salauzto ... Jā, mans Ego kliedz : "Nekādas atvērtas durvis, nekādu kļūdu vairs. Cik tad var?".
Bet viņš.... domā laikam citādi. Vēl viena...varbūt nebūs labāk, bet labāk mukt... Ak, vai nav vienalga, ko vairs domā viņš?
Sen jau bij laiks apgūt zelta pamatlietu, tikai es un es, esmu sev draugs un partneris. Sapņot, jau protams var, bet tas ir pagalam neveselīgi. Sapņot, par ceļabiedru ceļam nav nopietni. Utopija. Šīs ilūzorās pasaules utopija. Varbūt esmu še nonākusi nepareizā laikā un vietā?!? Nav talanta rast, salauztam cilvēkam būvēt tiltu un nekādas mākslas to nesalīmēs. Mana pasaule ir trausla un aiz sešdesmit viena tilta un atslēgas zaļos džungļos noslēpta. UN nevienam ne roku, ne sirdi nav jādāvina. Un varu tikai pateikties, ka ne visu par sevi stāstā šajā atvēru. Varu pateikties, ka manam profesionālajam kretīnismam ir tieksme mani sargāt, lai neēsmu sabraukta slieka pavisam... Nu tagad tikai apsista un sadragāta;p, bet dzīvības funkcijas nav zudušas. Protams, tas atkal iezīmē ciklu- skumt, pārdzīvot, pierimt. Johaidī,ja varētu to cerību iznīdēt uz visiem laikiem. Šo naivumu es ienīstu, cerēt, alkt. RRRRRRRRRR
Kuro reiz mācība, kas ir vērtība, kas ir Mana brīvība. Kad rimušas pirmās emocijas; aizvainojums, dusmas, ilgas, varbūt kāda cerība,un kas tur vēl piekabinās smilkstot par salauzto ... Jā, mans Ego kliedz : "Nekādas atvērtas durvis, nekādu kļūdu vairs. Cik tad var?".
Bet viņš.... domā laikam citādi. Vēl viena...varbūt nebūs labāk, bet labāk mukt... Ak, vai nav vienalga, ko vairs domā viņš?
Sen jau bij laiks apgūt zelta pamatlietu, tikai es un es, esmu sev draugs un partneris. Sapņot, jau protams var, bet tas ir pagalam neveselīgi. Sapņot, par ceļabiedru ceļam nav nopietni. Utopija. Šīs ilūzorās pasaules utopija. Varbūt esmu še nonākusi nepareizā laikā un vietā?!? Nav talanta rast, salauztam cilvēkam būvēt tiltu un nekādas mākslas to nesalīmēs. Mana pasaule ir trausla un aiz sešdesmit viena tilta un atslēgas zaļos džungļos noslēpta. UN nevienam ne roku, ne sirdi nav jādāvina. Un varu tikai pateikties, ka ne visu par sevi stāstā šajā atvēru. Varu pateikties, ka manam profesionālajam kretīnismam ir tieksme mani sargāt, lai neēsmu sabraukta slieka pavisam... Nu tagad tikai apsista un sadragāta;p, bet dzīvības funkcijas nav zudušas. Protams, tas atkal iezīmē ciklu- skumt, pārdzīvot, pierimt. Johaidī,ja varētu to cerību iznīdēt uz visiem laikiem. Šo naivumu es ienīstu, cerēt, alkt. RRRRRRRRRR