Acu skatiens, balss tonis, kustības...
Daudz stāsta par acīm kā dzīves spoguli. Tās teic gan par dzīves baudījumu, gan neatrasto tajā. Ļauties vai neļauties, ir mūsu lēmums. Līdz ar to lieki dusmoties, ja neņem to, ko dzīve piedāvā. Dzīve ir skaista, cik mēs paši. Cilvēks redz skaisto, tik cik viņā pašā tas ir. To nevar radīt mākslīgi, to neatnes cits. Vārdus var ņemt dažādus, pareizos un nepareizos, bet tonis kā mēs viņu sakām atmasko mūsu patieso tekstu un attieksmi. Nesen lasīju... "Mūsu vilšanās kļūst par pieredzi". Nezinu, kāpēc uzreiz vilšanās? Mazāk ilūzijas, vairāk skaidru skatu uz dzīvi un būs vieglāk. Ar siltumu cilvēks cilvēkam var dot vairāk. MIjiedarbības likums. Ideālu nav;) Ja jau es Tavs Mīļums, ko tad Tu ar mani tā??? ...cik indīga Tava balss, es pat nenojautu ka Tu tā vari teikt... Kautkad...:( Tādu man nevajag, tad kļūsti par vakardienu un Nekad Miļūms...es atlabšu, jo cita varianta nav....arī aukliņas patrepē būs tikai manas.