kā kino
Šķiet iestājies periods, kad sajūta ka esi notikumos neēsot pats tur iekšā. Notikumi, cilvēki, sajūtas. Notiek un izdzīvotas ar pilnu garšu, bet citā dimensijā. Attēlot gribētos šīs brīža sajūtas, bet vai spēšu būt precīza un pareiza attēlotā atspoguļojumos. Sajūtas, kad notikumus neietekmē Tu pats, bet kāds cits. Subjektīvi it kā lēmumi tiek pieņemti un akceptēti pašam, bet notikumi un to gaita kā neparedzēts kino. Vārdi jau tikai instruments ar ko mēģinam salikt sajūtas tekstos, bet vai to var precīzi izlikt un izprast. Šaubos. Šīs pārdomas varbūt saistītas varbūt ne, pēc miega jaunā puķainā šūpuļtīkla Aulejās/ joprojām skan Grietas piebilde, ka šķiet šis labāk piestāvēs man/, pēc jauši nejaušā ābolu ciemiņa Graudupēs. Viss kompakti, kopā un atsevišķi. Cilvēki blakus, kas ietekmē manu dzīves gaitu. Cilvēki un viņu domas, attieksme. Esmu viņiem pateicīga, paldies, ka esat:)