sāpes dara savu...
Kādam sāp/gana fiziski/bet nekas nenotiek un emocijas aiziet atkal citā plāksnē. Žēl nespēju palīdzēt. Ne viss manā varā.
Bet es tā baidījos no šī ziemīšu perioda, jo atmiņa vēl svaiga, bet kas izsāpēts, tas kā pieredzes spilvens vairs nebiedē... Norūdīts un zināms. Egoiste, ja? Tik par sevi? Kā man Tevis pietrūkst! Bieži, bieži, es gribu Tevi vēl un atkal just..roku rokā. No hronikas es pārgāju kā vēstuli Tev rakstot...teksti plūst kā kūstošs sviests. Dzetens un slidens...brīvs. Varbūt pie vainas tikai melodijas no frančiem un Šerburas lietussargiem, Vēbera kaķiem un citas?
paredzēju un zināju , tā nebūs ne pirmā, ne otrā sērija, to jutu jau..kāds cikliskums un paredzamība?
...sāp kādam un balles nebūs arī šogad. Divaini, pāris vārdos ...silts balss tonis var pateikt vairāk, ienest gaismu bibliotēkā un skaidrību nekā miljons domu vienatnes karuselī...ak jocīgais sievietes prāts kā arābu rikšotājs neparedzams un straujs, bet vai čempions trasē?;p
Nemāku vairs uz Tevi dusmoties, es sen vairs netrakoju uz lietām, kas mani tracinaja Tevī. Miers un gaisma manī...es tik reizēm vēl brīnos, cik dīvaini un nelogiski Tu rīkojies. Pēcāk vairs nezini kā to teikt...aizbildinoties...neatceros. Varbūt saproti, ka izdarītais nav paskaidrojams...man. Tu tik bieži apjūc un paliec bez teksta. Varbūt tas liecina, ka Tu nudien tik pārliecināts neēsi par to bravūru, kas reizēm Tev tekstā skan. Nejaušību nav, mēs esam satikušies...atzīsti tak reiz.
Bet būs viss...laiks izvēdinās galvas, aizdzīs iedomības sārņus un atkal maigums lauzīsies kā vienīgais un patiesais draugs.Mēs būsim te un tagad, reizēm arī blakus kopā. Bet kad būsim tur un reiz, arī tas mums neliegs būt viens otram. Nebaidies, būsim. Mēs tak nerūpējamies par tiem, kas mums nerūp. Mums tam nav laika ne vēlmes būt. Mēs nedavinam dārgāko kas mums ir, savu laiku otram ja to nevēlētos. Bet mēs to darām. Ikreiz esot viens otram.Mēs palīdzam tiem, kurus mīlam, tik mums reizēm ir tik grūti un smagi nomest cinisma mētelīti...Pretojamies, pie-mēram svešas lomas un spēles. Mums ir sava, gana tematiska spēle, sava tumšā, siltā spēle.... mans ir laiks un TU.
Tik vakardienas atnestās sāpe jau pārvērtušās šodienas bailes vēl neļauj atbrīvoties un atzīties...
es mācos pacietību, es lūdzu ... pagaidīšu, zinu un jūtu esmu...
Tavs draugs un vājība.Kā zināms vājības mūs virza un iedvesmo bez tām nav dzīves esences, tātad mūsu dzīve kļūst pliekana.
Klikšķis lai ir citur un citiem, reizēm būt blakus ir svarīgāks par pasaules mītu...kā mēdz būt arī savādāk. Mums ir tā kā ir mums, reizēm savādi, reizēm silti un aizraujoši. Ar kadiķi, ar sveces liesmiņu... būt....ar Parīzi un Romu...mums to neatņemt.
Ja vien spētu Tavas sāpes kliedēt, ja mana mīlestība kas mājo manī spētu par dziesmu Tavai rītdienai kļūt.
Bet es tā baidījos no šī ziemīšu perioda, jo atmiņa vēl svaiga, bet kas izsāpēts, tas kā pieredzes spilvens vairs nebiedē... Norūdīts un zināms. Egoiste, ja? Tik par sevi? Kā man Tevis pietrūkst! Bieži, bieži, es gribu Tevi vēl un atkal just..roku rokā. No hronikas es pārgāju kā vēstuli Tev rakstot...teksti plūst kā kūstošs sviests. Dzetens un slidens...brīvs. Varbūt pie vainas tikai melodijas no frančiem un Šerburas lietussargiem, Vēbera kaķiem un citas?
paredzēju un zināju , tā nebūs ne pirmā, ne otrā sērija, to jutu jau..kāds cikliskums un paredzamība?
...sāp kādam un balles nebūs arī šogad. Divaini, pāris vārdos ...silts balss tonis var pateikt vairāk, ienest gaismu bibliotēkā un skaidrību nekā miljons domu vienatnes karuselī...ak jocīgais sievietes prāts kā arābu rikšotājs neparedzams un straujs, bet vai čempions trasē?;p
Nemāku vairs uz Tevi dusmoties, es sen vairs netrakoju uz lietām, kas mani tracinaja Tevī. Miers un gaisma manī...es tik reizēm vēl brīnos, cik dīvaini un nelogiski Tu rīkojies. Pēcāk vairs nezini kā to teikt...aizbildinoties...neatceros. Varbūt saproti, ka izdarītais nav paskaidrojams...man. Tu tik bieži apjūc un paliec bez teksta. Varbūt tas liecina, ka Tu nudien tik pārliecināts neēsi par to bravūru, kas reizēm Tev tekstā skan. Nejaušību nav, mēs esam satikušies...atzīsti tak reiz.
Bet būs viss...laiks izvēdinās galvas, aizdzīs iedomības sārņus un atkal maigums lauzīsies kā vienīgais un patiesais draugs.Mēs būsim te un tagad, reizēm arī blakus kopā. Bet kad būsim tur un reiz, arī tas mums neliegs būt viens otram. Nebaidies, būsim. Mēs tak nerūpējamies par tiem, kas mums nerūp. Mums tam nav laika ne vēlmes būt. Mēs nedavinam dārgāko kas mums ir, savu laiku otram ja to nevēlētos. Bet mēs to darām. Ikreiz esot viens otram.Mēs palīdzam tiem, kurus mīlam, tik mums reizēm ir tik grūti un smagi nomest cinisma mētelīti...Pretojamies, pie-mēram svešas lomas un spēles. Mums ir sava, gana tematiska spēle, sava tumšā, siltā spēle.... mans ir laiks un TU.
Tik vakardienas atnestās sāpe jau pārvērtušās šodienas bailes vēl neļauj atbrīvoties un atzīties...
es mācos pacietību, es lūdzu ... pagaidīšu, zinu un jūtu esmu...
Tavs draugs un vājība.Kā zināms vājības mūs virza un iedvesmo bez tām nav dzīves esences, tātad mūsu dzīve kļūst pliekana.
Klikšķis lai ir citur un citiem, reizēm būt blakus ir svarīgāks par pasaules mītu...kā mēdz būt arī savādāk. Mums ir tā kā ir mums, reizēm savādi, reizēm silti un aizraujoši. Ar kadiķi, ar sveces liesmiņu... būt....ar Parīzi un Romu...mums to neatņemt.
Ja vien spētu Tavas sāpes kliedēt, ja mana mīlestība kas mājo manī spētu par dziesmu Tavai rītdienai kļūt.