...Happiness only real when shared...
|
|||||||||
| Tuesday, February 22nd, 2011 |
|
||||
| nevaru gulēt. pat pēc zālītēm un baldriāņiem. un astma arī dod par sevi ziņu. nez kas šodien noticis. tas arī mazliet baida no iemigšanas. jau stundu vārtos pa gultu. nekā. | ||||
|
|
|
||
| labrīt. nevaru saņemties, lai kaut ko darītu. Gulēts ir maz un slikti. joprojām trūkst elpas, bet teorētiski šodien ir lietas, ko darīt. Bet, ja godīgi, gribas vnk ierakties sevī un savās filmās, palikt mājās un neko nedarīt... pat nevaru saņemties pazvanīt vecmāmiņai. man tas būtu šodien jāizdara. Bet negribas klausīties par to, cik nepareizi viņasprāt es dzīvoju savu dzīvi un cik slikta mazmeita esmu, ka nekad nepazvanu. negribu dzirdēt neko sliktu. gribu no tā visa norobežoties. ierauties savā čaulā un nelīst ārā. ha ha. un uzreiz prātā ienācā Alice in Chains - nutshell. | ||
|
|
|
||||
|
šodien jūtos vēl vairāk cietumā, nekā parasti. sēžu gultā. man 15 būtu jābūt rīgā. bet es vnk nespēju saņemties. ir tik daudz cilvēku, kam man šobrīd gribētos uzrakstīt/pazvanīt. bet iekšā vnk viss kā paralizēts. kkāda balss bļauj "ne jau atkal viņa". cenšos sevi piespiest. pa 4 nomoda stundām man izdevās sevi piespiest ieiet dušā un pazvanīt vecmammai, kura tāpat nevarēja tai brīdī runāt. es domāju par tevi vislaik. un tā tas tagad kādu brīdi būs. kamēr neatradīšu ko citu vietā. |
||||
|
|
|
||
| kauns | ||
|
|
...Happiness only real when shared...
|
|||||||||||