Cilvēki mūsdienās vnk vairs nedara jaukas lietas. Gribu, lai man kāds uzdāvina puķes. Gribu, lai kāds kaut kur aizved. nekā.
Kaut kā vairāk nav nekā skaista. viss tik pelēki un visādi teksti, kas tik vien atspoguļo mūsu bailes un milzīgos cietokšņus, ko apkārt sev ceļam. "es šobrīd nevaru", "nepinies ar mani", "nezinu vai tev patikšu"...
tik dažādi cilvēki, bet visiem sāpe iekšā tik līdzīga. Nu un, ka vēlāk sāpēs? vai tad tāpēc mēs nedzīvojam, lai izjustu katru sajūtu no emociju gammas, lai sajustos tik ļoti fucking dzīvi!
Cik aplami izklausās, kad es pie sevis domāju - tās visas reizes, kad esmu jutusies tiktiešām dzīva un, ka dzīvoju šo dzīvi, ir bijuši mirkļi, kad ir bijusi sajūta, ka šis būs tas brīdis, kad nomiršu. justies dzīvai brīdi, kad liekas, ka nomiršu? o jā, cilvēciņi.
tik garlaicīga dzīve, nelaižot sevi ārā no paša cietumiem. Gribu arī sevi atbrīvot. bet ir tik grūti, kad apkārt ir tik ļoti sevī ierakušies cilvēki.
kaut kur pazaudējos atkal savā domās, kamēr rakstīju.... žēl, ka smadzenēs nevar piespiest tādu podziņu, kas vnk ieraksta visu, ko tu domā konkrētajā brīdī un tad vnk ņem un patin atpakaļ. man domas pārāk ātri lido.
|