Bija savādāka vasara. Divi savādāki rudeņu un ziemas kopš tā pa īstam šeit ierakstīju. Tad bija vakari, kad visa pasaule apstājās un nebija jāraksta tikai jāpaņem un jābauda. Tagad viss nāk savādā cīņā ar sevi. Ārā no meža vel lielākā meža, tikai tagad tas sastāv no mūriem un brūģa, no dzīves tumsā lidz tumsai un atpakaļ. Vai man ir ko nožēlot? Vairs nav. Es nenožēloju - tikai pazaudēju. Liekam jaunu bildi iekšā.

Ar nodurtu galvu un kauna sajūtu pakrūtē es saprotu cik sen nav rakstīts. Un nu beidzot ir tas brīdis - Vajag un Gribās. Tikai jāsavāra karstvīns lai izkratītu sirdi...

Tomēr ir laba sajūta dienās, kurās tu pēkšņi esi vajadzīgs visiem reizē. Pfff...Tāds šoks un satraukums. Turam rīt īkšķus. Turam. Jā.

Gurķi sākuši garšot pēc rudens un milzīgas kļavas lapās spēlējas vējš. Pasperam tās tālāk. Gaidām abolmaizes saldeno siltumu dzerot tēju. Silts kaķis lai murrā pie kājām. Gaidām. un zinām ka būs.Viss nāks un atplūdīs kā upe zem mūsu kājām vasarā. Kā migla virs tās šajos rudens vakaros. Ka ledus.Bet tas vel tikai būs. Bet vispār man iet labi. Rudens gaiss te ir svešāds. Te nav jūras sāļuma, kurš nemānāmi iezogas istabās caur spraugām un aizmāršīgi pievērtiem logiem. Bet te naktīs pret asfaltu pakšķ zīles. Upe čukst savus simtgadīgos stāstus, nepielūdzami graužot smilšu sienas. Miglā kliedz pūces un vējš dzenā milzīgas kļavas lapas tīrumos. Mēnes bezkaunīgi apspīd seju naktīs. Karsta piparmētru tēja kūp starp plaukstām mītiskā pilskalnā. Manī ir miers. Nu jau atkal ir...čukstot - paldies.....

"Zobs pret zobu" diena...

Smags tas jūras gaiss atgriežoties. Rīt iešu lūkot saulrietu un tupēšu uz akmens.

Sēņu karbonāde pēc pāris stundu mirkšanas mežā. Smaržo jau pēc rudens un es ilgojos jūras.

Ražas laikā sajūta ir pat mazliet līdzīga Jāņu nakts burvībai. Visu dienu šņāc kombaini un traktori saceļ putekļus uz ceļiem. Vīri apstājas tikai uz mirkli. Izdzer pa alum un uzsmēķē, lai pietiktu spara strādāt līdz tumsai. Sievas uz lauka vakaros nes maizītes un tālumā rūc kaltes. Uh kā smaržo nopļautā labība. Kā tā šņāc birstot piekabēs un apcirkņos. Un man ir tā laime ko tādu piedzīvot. Būt tajā iekšā. Arī man tiek ar mīlestību gatavotas maizītes un pa kādam aukstam alum vakarā, pilni bikšu atloki graudu un siena smarža...

Bet tagad siltu tēju un fiksi uz jumta. Zvaigžņu lietus nāk. Jāsaņem spēkus. Kūlšana vel nav galā. :)

Saulriets ezerā. Sarunas līdz tumsai. Ūdens tāds kā vajag un tagad var gulēt mierīgi.

Sapakota soma un pāris lati kabatā. Sagatavošu plakātu un mēģināšu laimi. Atstāšu jūru aiz sevis. Uz kādu laiku ar izslēgtu telefonu un nezūdošu muļķīgu smaidu uz lūpām padzīvot citā klusumā. Citos krastos un citās paralēlēs.
Vel viena nemiera pilna nakts. Vel pāris tramīgu skatienu naktī caur pavērtu logu meklējot vienīgo un īsto zvaigzni.
Ik rītu mani modina uzlekusī saule. Izlaužas caur biezajiem aizkariem, atgādinot garu un plašu pludmali un viļņus, kuri atspīd tās pirmajos staros.
Paņemt sauju smilšu sev kabatā līdzi.
Vel šonakt. Vel viena šīs vasaras nakts, kura spēja mani aiznest vien sev zināmā virziena un ceļos.
Bet rīt jau būs savādāk.
Ļauties un plūst.

The horizon disappears
Like a windswept trail
Gone from wind and rain
Blurred like a charcoal stain
Smearing your face
Your shins are skinned again
You can soak up my heat
Sweat your beaded jewels to the street

Šī vasara ir tik tik tik.....uh...

Rīt ir reāla izdevība piepildīt vienu no maniem mazajiem sapnīšiem. Tikai bail gan man tagad ir. Atlasam mūziku un ceram uz sajēgu no aparātiem un mazu, bet brīnumu. brrr...būs gara nakts.....

Karstum ko tu dari.....pffff....
Man jau paliek par traku. Jūra sāk pārvērsties par siltu buljonu un liekas es par apdegušu tā pīrādziņu :)
Gaidu nakti un vēsumu.
Nakti un klusu ūdeni.
Viļņu sitienus un pieskārienus.
Iegrimt un gaidīt.

Visa kā tik daudz pēdējas dienās...Esmu atguvis redzi vārda tiešā nozīme, bet par sajūtam un ceļojumiem vēlāk. Vel viens skrējiens uz Jūrmalu šodien. Jau tūliņ. Biju noslēpies. Kuš kuš :)

http://www.youtube.com/watch?v=loXxn7dMQYE&feature=related

Simtiem toņu sarkanas debesis. Vējš dzenā smiltis un lietus spēlējas uz sakarsušās muguras. Sēžu uz akmens un plaušas prasa pēc gaisa. Palaižu mitras smiltis caur pirkstiem, ļauju lai tas vējš aizpūš prom un dziļi sirdī vēlos aizlidot tam līdzi. Palaist vējā. Bet man ir tikai sarkanas debesis. Melna jūra un skatiens aiz līkuma. Zīmēšu ilūzijas smiltīs starp akmeņiem. Līdz acis nogurst. Līdz sāk salt...
Skaistu nakti tev. Skaistu nakti ari tev pasaule.

How - Can I keep me from moving?
Now - I need a change of scenery

Atvērts mēģinājumiem un riskam. Nosūtīju kārtējo pieteikumu uz velns zin ko. Ja vien nebūtu tā ka mana acs ir pārvērtusies par sarkanu, asarojošu ķermeņa daļu es ietu apskriet kādu apli riteņa mugurā. Bet kas zin...Atkal ir sākušies garie vakari bez zināma noslēguma. :)

Pelnu palēks rīts un kaut kur smaržo pēc siena. Labrīt.

Negais jau negaidīja. Izspārdīja savus zibeņus un prom bija. Uzlīdu uz pamestas fabrikas jumta un pavēroju siluetus gan debesīs, gan arī virs zemes. tur tālumā - pie pāļiem peldas tēli un jau gribas skriet uz turieni. Gribas meklēt vai atrast.
Es klusi sadzīvoju ar blakus snauduļojošajām kaijām un arī ar tām tur augšā virs melnā padebeša. Tagad tikai jāapgūst ilgas pēc nezināmā.
http://www.youtube.com/watch?v=3ZVSEWMurgU

Ducina un karstums sāk padoties. Gribu šovakar sagaidīt negaisu pie jūras. Salīt lidz ādai un sajust auksto lāšu pieskārienus, redzēt kā jūra pārvēršas melnā plašumā un debesis pārņem zibeņi, kuri neaprakstāmi skaisti sper milzīgajā plašumā zem sevis. Būt tik brīvam kā zibenim, zināt tikai to kur ir visa sākums un beigas. Vēlāk, kad pāri vaigiem ritēs lietus lāses es smiešos bērna smiekliem un uzlekšu uz velosipēda lai ripotu mājās. Uzvārīšu tēju un sildīšos satinies segā. Un nu lai blakus skan..... http://www.youtube.com/watch?v=CN-ci1ksM_A
Un tagad ātri realizēt rakstīto.