Vel viena ģeniāla latviešu dziesma, kura trāpa pa īstajām stīgām īstajā laikā.
http://soundcloud.com/tramplini/tracks
Tramplīni - Komunikācija

Jūra palīdz saprast, noskalot un atrast. Māju sajūta sapakota divās somās un atvesta līdzi uz Rīgas skapi. Daudz jauku sajūtu un mirkļu vienatnē pašam ar savām domām un patiesībām. Paldies klausītājiem.

Paldies Tev. Tu pateici mazliet par daudz. Tieši Tu atkal.

Izveidots: 2009-12-26 21:59:03
Tik dīvaini šo redzot palika...
Kāpēc?

Tu Man SĀPI.

Visu nakti klausīšos Radiohead pirmos trīs albūmus, rīšu cepumus un rakstīšu, lai man pietiktu spēka trīs dienām pie jūras. Vien ar kailu dvēseli gaidot savas atklāsmes. Izskrāpēt sevi tīru.

Destiny, destiny protect me from the world
Destiny, hold my hand protect me from the world
Here we are with our running and confusion
And I don't see no confusion anywhere...

Tikai es pats ieslēdzu un izslēdzu savu dzīvi. Man vienīgajam ir bezdievīgas tiesības izvēlēties starp maniem jā un nē.

Es šovakar nodedzināšu vienu sarkanu sveci. Nodedzināšu par visu labo ko esmu darījis. Saburšu atpakaļ mazas ainiņas un gandrīz sajūtot smaržas, kuras ieplūst līdz sirds dziļumiem un tik cieši to apņem, rijot savas asaras mēģināšu nenosmakt.
Pilnīgi citu sajūtu. Citu mirkli es meklēju. Vārdus, kuri spētu pārvērst manis pateikto pelnos. Izkūpināt šaubas. Apzināt sirds plašumus un ar visām četrām būt sev un tev.
Tik vien kā saritināties blakus un ļauties trīsām no tava milzīga siltuma, ko tikai tu man spēj dot.


Tikai rūgta citrona šķēle un velme nenosmakt savās asarās.

Jauns sasniegums - nogulēt no 24.00 līdz 15.00. Kā teica kāds gudrs cilvēks : "Organisms savu tāpat paņems." Šis tiešām paņēma. Tagad nodzīt badu un beidzot ieviest burtu kārtību arī šeit.

Pamest gaisā monētu. Lai viņa izvēlas starp jā un nē. Tā noteikti ir vieglāk - paļauties uz nejūtīgu metāla gabalu, nevis uz dūres lieluma veidojumu krūtīs, kurš tagad ir nocietinājis sevi un, šķiet veic tikai mātes dabas iestādītos uzdevumus. Un tu pat viņai nepalīdzi. Tikai pumpē sevi ķīmiskus mēslus. Izdzenā un prasi atbildību. Viņa jau atceras. Viņa piemin.

Visas darbības sākas no darbības. Visām lietām ir sākuma impuls, starteris, dzirkstele....
Sauc kā gribi, bet tikai aizdedziniet mani kāds. Uzvelciet manu atsperi, kā agrāk.

Te nu tu tagad sēdi, savā pilsētas skapi. Satinies segā un gaidi pavasari ziemā, kura šķiet nenākam. Pa daļām tavas sirds ir izmētāta pa Latvijas pilsētām. Tā vien gribas visus patriekt ratā un vasarā ar lielu mugursomu uz muguras savākt sevi atpakaļ. Salasīt bez cilvēkiem, tikai ar skatiem.
Te nu mēs sēžam katrs savas dzīves beigās, kas patiesībā ir tikai sākums. Mēs gaidām jaunu izmisumu pēc glāstiem.
Aizmirst un atstāt būtu pareizāk. Atstāt, lai vismaz domās, aizaug tās pļavas, kurās atstāta sava veida nevainība. Ne pazaudēta, bet atdota.
Soli pa solim uz priekšu. Soli pa solim palikt cietam.
Aizejot, aizmiegot skumjās mans siltums lai paliek pār dāvanu tev. Saloci un paglabā savā "somā". Bezcerīgā aukstumā noderēs.

Vai tiešām kino vienam? Nevelk kaut kā. Varbūt tomēr?

Es kaut kā neesmu EHR klausītājs, bet mana kaimiņiene laikam ir, jo es vienmēr to ieslēdzot sadzirdu ausīs tieši šo staciju. Un tad nu ik pa laikam es to radio skalus kopējā virtuvē mēdzu bīdīt pa savam, vai nu un 101 vai radio Naba.
Pirmais dīvainas starpgadījums bija brīdī, kad es gāju vārīt tēju, jo no viņu istabas dzirdēju nepārprotamas metalcore skaņas. Noraustīju plecus un devos tālāk. Un tikko dīvainību dīvainība, šodien savā melanholiskajā noskaņojumā klausoties visu kas manos bijušajos un esošajā kompī dzīvo jau no neatmināmiem laikiem, ieskanējās Alexisonfire. Un kā jūs domājat? Klauvējiens pie durvīm ar jautājumu - "Atsūtīsi linku ar to kas skan?".
Neskati sievu pēc radio. :D

Tāda dīvaina pēcsvētku tendence (arī uz mani tas attiecas), rakstītāji atdzīvojas cibā. Rodas jauni lietotāji utt. Jau trīs stundas lasu latest posts. Brīvdienas rīts man atkal tikai nupat sācies. Vel vienu Kanādas kļavu lapu tēju un tad es mēģināšu kustēt.
Gribu ar brīvu dāmu uz kino vakarā. Ieteikumi?

Teikums pa teikuma, tieši trāpīgi un nesaudzīgi. Ar nokavēšanos tā atnāca pie manis, bet vienalga - trāpīja.

Now and then I think of when we were together
Like when you said you felt so happy you could die
Told myself that you were right for me
But felt so lonely in your company
But that was love and it's an ache I still remember

You can get addicted to a certain kind of sadness
Like resignation to the end, always the end
So when we found that we could not make sense
Well you said that we would still be friends
But I'll admit that I was glad that it was over

But you didn't have to cut me off
Make out like it never happened and that we were nothing
And I don't even need your love
But you treat me like a stranger and that feels so rough
No you didn't have to stoop so low
Have your friends collect your records and then change your number
I guess that I don't need that though
Now you're just somebody that I used to know

Now you're just somebody that I used to know
Now you're just somebody that I used to know

Now and then I think of all the times you screwed me over
But had me believing it was always something that I'd done
And I don't wanna live that way
Reading into every word you say
You said that you could let it go
And I wouldn't catch you hung up on somebody that you used to know

But you didn't have to cut me off
Make out like it never happened and that we were nothing
And I don't even need your love
But you treat me like a stranger and that feels so rough
And you didn't have to stoop so low
Have your friends collect your records and then change your number
I guess that I don't need that though
Now you're just somebody that I used to know

Somebody
(I used to know)
Somebody
(Now you're just somebody that I used to know)

http://www.youtube.com/watch?v=8UVNT4wvIGY

Kaimiņi tomēr pieklauvēja un uzcienāja mani ar abolmazītēm. Tikko ceptas - mmm :p

Izdomātā pasaulītē
No savām pērlēm
Viņa auž
Neticības maldugunis -
To kas citiem viņā skauž

Tagad viņa saaudusi
Tagad viņa grauž
Sirdi - tā kā piparkūku
Savos pirkstos lauž

Paskaties kāds esi kļuvis bāls
Ar roku aizsniedzams
Bet tik netverami tāls
Tik svešāds paliek viss
Tik nodriskāts
Un jēls
Nepatīk man
Negribas nemaz

Bet vel ir laiks man naidu krāt
Kurš pāri manām krūtīm kāpj
Pret lietām
Kuras tā arī
Nekad
Pie manis
Neatnāk

Iemāci man pasmaidīt
Un saprast
Cik tavs smaids ir īsts

Pamēģini pierādīt
Ka tavs milzu spīts
Ir tikai ierocis
No plastmasas
Ar kuru mani pabaidīt

It kā mierīgi noskatoties, tu slēp iekāri zem savas kautrības. Slēp uguni sevī, kura spēj aizsvilināt, šķiet kuru katru mirkli. Un te pēkšņi sprādziens, lūzt kautrības ledus manī/mūsos.
Viņa garšoja pēc vasaras. Pēc tumšām, nobriedušām upenēm. Tik saldām ka tu vairs nespēj apstāties. Tu gribi tās plūkt vel un vel. Tikai izstiept laiku, paildzināt stundu un minūtes. Baudīt un gāzties dziļāk liesmās, dēl tā vien pārvērsties pelnos.
Sajūtas nerimst. Jau dienām acs meklē, dvēsele gaida. Neiegūt pavisam lai nepazaudētu sajūtu, ka kaut mazliet esi uzvarējis sevi. Pat ne uzvarējis - ieguvis sevi.

Realitāte agri vai vēlu būs. Cilvēks ir ieprogrammēts cerēt. Cerības ceļ spārnos tik pat ātri kā tā grūž uz leju.