Nu reiz esmu nonācis rokas stiepiena attālumā no šodienas. No tā ar ko sākas mani rīti. Reizēm beidzas vakari un tiek nodungotas stundas. Šoreiz apskatīšu to, kas man aktuāls šodien, kā arī, sākšu ar albumiem, ar kuriem esmu nodzīvojies aizvadīto gadu. Tātad - show must go on...
Editors - An End Has a Start
Birningemas četrotne, kura mani aizrāva ar visu sirdi un dvēseli. Dīvaini, kad atceros, ka vasaras karstumā minos ar riteni skanot Smokers Outside the Hospital Doors. Neticami skaista dziesma. Editors bija pirmie, kuri mani sāka vadāt pa indie neceļiem. Grupai ir tā savdabīgā Joy Division pieskaņa un saldsērīgie teksti. Manī vel ir stāsts par šo ripuli, jo tas noteikti ir viens no maniem mīļākajiem albumiem. Jo, kā smejies - An End Has a Start....
White Lies - To Lose My Life...
Un atkal Lielbritānija, tikai šoreiz Londona. Atkal Joy Division pieskaņā, bet nevarēju nepieminēt šo grupu. Mans un pasaules atklājums 2009. gada mūzikā. Kaut kas šajā mūzikā man ir tik tuvs. Es pat nezinu kas. Nopietnība? Pieja? Skanējums? Šķiet ka tas viss. Lai kā arī nebūtu, jau gandrīz gadu šis albums ir mana atskaņotāja rotācijā. Lai neapvainoja Editors, bet Harry McVeigh vokālu viņam nepārspēt. Tumšais un dziļais balss tonis nes iekšā katrā stāstā, kuru izspēlē grupa. Asais un stingrais ritms plūst starp notīm un liekas šī grupa kopā spēlē jau gadus desmit. Ar diezgan ātriem un lieliem panākumiem viņi iekaroja topus. Jācer un jāgaida turpinājums. Ceru tik pat labs, pat vel labāks.
Morrissey - You Are the Quarry
Apzināti minu šo albumu, jo tajā paustais vēstījums man tad likās tuvāks. Es pat mazliet baidos izteikties par vienu no roka vectētiņiem. Bet, ka jau pieminēju vienā no saviem turpinājumiem, biju sadraudzējies ar SWH Lielo vakaru. Tā arī Morrissejs nonāca manās ausīs. Tik daudz klausījies un racies interneta ārēs nebiju nekad pievērsis uzmanību The Smits un viņam pašam. Mani tik ieinteresēja viņa mūzika un personība reizē. Vīrs ar saviem uzskatiem. Un mūzika ar savu garu. Un atkal brits. 2009 vispār man bija britu gads.
Šoreiz tas pagaidām viss. Esmu veiksmīgi nonācis līdz mirklim, kad sēžu pie sava datora un skanot Morrissey - It`s Not Your Birthday Anymore vēlos pielikt punktu savas dzīves apskatam caur 23. dažādiem albumiem un sākt darbu pie saviem mīļākajiem, vismaz 10 ierakstiem. Paldies viesiem, kuri deva klausīties, pārrakstīt un būsim godīgi "nokačāt" šos skaņu celiņus, kuri mani ir veduši cauri manai dzīvei līdz šīm. Ceru, ka tos kas lasija, pārāk nenogurdināju. Uz tikšanos.
Editors - An End Has a Start
Birningemas četrotne, kura mani aizrāva ar visu sirdi un dvēseli. Dīvaini, kad atceros, ka vasaras karstumā minos ar riteni skanot Smokers Outside the Hospital Doors. Neticami skaista dziesma. Editors bija pirmie, kuri mani sāka vadāt pa indie neceļiem. Grupai ir tā savdabīgā Joy Division pieskaņa un saldsērīgie teksti. Manī vel ir stāsts par šo ripuli, jo tas noteikti ir viens no maniem mīļākajiem albumiem. Jo, kā smejies - An End Has a Start....
White Lies - To Lose My Life...
Un atkal Lielbritānija, tikai šoreiz Londona. Atkal Joy Division pieskaņā, bet nevarēju nepieminēt šo grupu. Mans un pasaules atklājums 2009. gada mūzikā. Kaut kas šajā mūzikā man ir tik tuvs. Es pat nezinu kas. Nopietnība? Pieja? Skanējums? Šķiet ka tas viss. Lai kā arī nebūtu, jau gandrīz gadu šis albums ir mana atskaņotāja rotācijā. Lai neapvainoja Editors, bet Harry McVeigh vokālu viņam nepārspēt. Tumšais un dziļais balss tonis nes iekšā katrā stāstā, kuru izspēlē grupa. Asais un stingrais ritms plūst starp notīm un liekas šī grupa kopā spēlē jau gadus desmit. Ar diezgan ātriem un lieliem panākumiem viņi iekaroja topus. Jācer un jāgaida turpinājums. Ceru tik pat labs, pat vel labāks.
Morrissey - You Are the Quarry
Apzināti minu šo albumu, jo tajā paustais vēstījums man tad likās tuvāks. Es pat mazliet baidos izteikties par vienu no roka vectētiņiem. Bet, ka jau pieminēju vienā no saviem turpinājumiem, biju sadraudzējies ar SWH Lielo vakaru. Tā arī Morrissejs nonāca manās ausīs. Tik daudz klausījies un racies interneta ārēs nebiju nekad pievērsis uzmanību The Smits un viņam pašam. Mani tik ieinteresēja viņa mūzika un personība reizē. Vīrs ar saviem uzskatiem. Un mūzika ar savu garu. Un atkal brits. 2009 vispār man bija britu gads.
Šoreiz tas pagaidām viss. Esmu veiksmīgi nonācis līdz mirklim, kad sēžu pie sava datora un skanot Morrissey - It`s Not Your Birthday Anymore vēlos pielikt punktu savas dzīves apskatam caur 23. dažādiem albumiem un sākt darbu pie saviem mīļākajiem, vismaz 10 ierakstiem. Paldies viesiem, kuri deva klausīties, pārrakstīt un būsim godīgi "nokačāt" šos skaņu celiņus, kuri mani ir veduši cauri manai dzīvei līdz šīm. Ceru, ka tos kas lasija, pārāk nenogurdināju. Uz tikšanos.
Ieskaņot