Kad tev ir pilnīgi sajaukts dienas režīms uznāk dusmas uz visu pasauli. Kāpēc vairs nav agri jāceļas? Atceros kā tagad, ka no rītiem hipnotizēju nepielūdzamo pulksteni, kurš nepārprotami norādīja, ka jāceļas, bet tagad, kad zinu ka varēšu pagulēt tas šķietami velkas. Sekunžu rādītājs skrāpē manas smadzenes. Salīdzinot ar agro rīta cēlienu, man ir pārāk daudz cilvēku apkārt. Mani traucē slāviskās lamas un simti, kuri pacietīgi sagaida, pavada, iekāpj un izkāpj pāris kvadrātmetros ielu malās. Ir pārāk jūtams svins Kalnciema ielas pagalmos un izmeši spiež pie zemes. Vakari - nepārprotamas auto virknes uz tiltiem un ielām, bet tas ir laiks kad mazliet nervozi ieslīgt krēslā, iespraust vadu un apcerēt dienas iegūto vērojot lielpilsētas pazušanu otrā loga pusē ripinoties tuvāk jūrai.
Un sasodīts.
Jā.
Es jūtos labi.