Mežs tur vairs nešalc tik aicinoši. No klintīm ūdens ir nogāzis gabalus. Uzartās zemes smaržā es vairs neatrodu sevi. Viss tur liekas tik tāls un neīsti īsts. Tādā kā rutīnā pazudusi pasaule. Un kurš ir tik ļoti pārdalījis mūs? Atvēris milzīgu plaisu? Paliek tikai liela, neglīta rēta. Apdzijusi, bet sāpīga.
Es divas reizes esmu izšāvis gaisā. Pilnīgi pa tukšo. Uz rokām tikai palikusi izšautā pulvera smarža un liels apdegums krūtīs. Kā nauktstauriņš sadegu pie pārāk spilgtas gaismas. Vientulība nenogalina. Vienaldzība gan. Dots devējam ir atdevies.