Laikam beidzot esmu nobriedis un saņēmies uzrakstīt par mūziku un albumiem, kas mani ietekmējuši, atstājuši savas pēdas un visādi citādi pavadījuši mani līdz pat šodienai manā muzikālajā ceļojumā. Takā darbs to visu apkopot ir diezgan apjomīgs, sadalīšu to vairākās daļās. Paldies Elīnai par pamudinājumu.
Šis ir turpinājums vakardienas iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.
Deftones - White Pony
Ja man būtu jānosauc visemocionālākais albums. Šis noteikti būtu Deftones garadarbs. Manuprāt pats labākais Deftones albūms un vismaz lidz šim neesmu atradis kaut ko, kas žanra ziņā līdzinātos šim darbam.
Visu pirms pie manis nonāca vienkārša, mājās pārrakstīta, kasete. Jau ar pirmajām skaņām man, kārtējo reizi, atklājās cita pasaule. Čīno balss. Skaņas un mūzikas dziļums. Tas bija vesels trieciens pa manām tīņa smadzenēm. Vairs neatceros cik asaru izraudāts klausoties emocionālo mūziku, bet zinu vienu šis nu reiz bija ieraksts ko es klausījos un klausījos atkal un atkal. Līdz kasete palika neklausāma un young_heart man iedeva orģinālo CD, kuru bija dabūjis no drauga. Tas tika pārcepts un drillēts līdz apnikumam.
Radiohead - Amnesiac
Tālajā 2001. gadā pie manis nokļuva savāds CD. Kā teica mans paziņā - "Kā tu vari tos britus klausīties?".
Bet es varēju. Un kā vel varēju. Pirms tam pa ausu galam biju dzirdējis tikai vienu dziesmu no viņiem un tā bija Creep (Nu protms, kas gan cits). Taču šis bija pavisam cits Radiohead, bet to es tad nesapratu. Es klausijos skaņās, Toma Jorka savādajā balsī kas mani aiznesa citā pasaulē. Knives Out un Morning Bell kļuva par drillējamajām dziesmām. Caur viņiem mans muzikālais ceļojums aizklīda lidz Muse pirmajiem albumiem un vēlāk arī līdz citiem britiem.
Staind - 14 Shades of Grey
Šis jau bija cits manas dzīves posms. Kaut kā beidzot biju ticis pie normāla datora un interneta pieslēgumu. Sākās mana muzikālās dzīves papildināšana. Protams Pirmais ko man vajadzēja bija visi Nirvana albūmi un grunger turpināja vākt un vākt. Es vairs precīzi neatceros, kā pie manis nonāca Staind. Šķiet Kopā ar Creed un citiem. Bet, kaut kā tieši šie iekrita man sirdī. Un Ārona balss un teksti, toreiz likās tik tuvi manai vientulībai. Es iemīlējos mierīgajās ģitāru skaņās un pavadīju šķiet kādu gadu klausoties Staind, Creed, Goo Go Dolls un citus līdzīgus māksliniekus. Caurām naktīm Winamp plejlistē grizās Staind 14 Shades of Grey un es klusi, aizvērtām acīm dziedāju līdz. Es pat nenojautu par viņu agrīnajiem darbiem.
Turpinājums drīzumā......
Šis ir turpinājums vakardienas iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.
Deftones - White Pony
Ja man būtu jānosauc visemocionālākais albums. Šis noteikti būtu Deftones garadarbs. Manuprāt pats labākais Deftones albūms un vismaz lidz šim neesmu atradis kaut ko, kas žanra ziņā līdzinātos šim darbam.
Visu pirms pie manis nonāca vienkārša, mājās pārrakstīta, kasete. Jau ar pirmajām skaņām man, kārtējo reizi, atklājās cita pasaule. Čīno balss. Skaņas un mūzikas dziļums. Tas bija vesels trieciens pa manām tīņa smadzenēm. Vairs neatceros cik asaru izraudāts klausoties emocionālo mūziku, bet zinu vienu šis nu reiz bija ieraksts ko es klausījos un klausījos atkal un atkal. Līdz kasete palika neklausāma un young_heart man iedeva orģinālo CD, kuru bija dabūjis no drauga. Tas tika pārcepts un drillēts līdz apnikumam.
Radiohead - Amnesiac
Tālajā 2001. gadā pie manis nokļuva savāds CD. Kā teica mans paziņā - "Kā tu vari tos britus klausīties?".
Bet es varēju. Un kā vel varēju. Pirms tam pa ausu galam biju dzirdējis tikai vienu dziesmu no viņiem un tā bija Creep (Nu protms, kas gan cits). Taču šis bija pavisam cits Radiohead, bet to es tad nesapratu. Es klausijos skaņās, Toma Jorka savādajā balsī kas mani aiznesa citā pasaulē. Knives Out un Morning Bell kļuva par drillējamajām dziesmām. Caur viņiem mans muzikālais ceļojums aizklīda lidz Muse pirmajiem albumiem un vēlāk arī līdz citiem britiem.
Staind - 14 Shades of Grey
Šis jau bija cits manas dzīves posms. Kaut kā beidzot biju ticis pie normāla datora un interneta pieslēgumu. Sākās mana muzikālās dzīves papildināšana. Protams Pirmais ko man vajadzēja bija visi Nirvana albūmi un grunger turpināja vākt un vākt. Es vairs precīzi neatceros, kā pie manis nonāca Staind. Šķiet Kopā ar Creed un citiem. Bet, kaut kā tieši šie iekrita man sirdī. Un Ārona balss un teksti, toreiz likās tik tuvi manai vientulībai. Es iemīlējos mierīgajās ģitāru skaņās un pavadīju šķiet kādu gadu klausoties Staind, Creed, Goo Go Dolls un citus līdzīgus māksliniekus. Caurām naktīm Winamp plejlistē grizās Staind 14 Shades of Grey un es klusi, aizvērtām acīm dziedāju līdz. Es pat nenojautu par viņu agrīnajiem darbiem.
Turpinājums drīzumā......
Ieskaņot