Kādu laiku (pēc ierakstiem var redzēt cik ilgu) manā dzīvē bija tik aizņemts posms, aizņemts - es domāju labā nozīmē, ka nebija laika tādām muļķībām kā tekstu drukāšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Visjocīgākais ir tas, ka arī tagad ir aizņemts, bet tāpat kaut kas liekas mainījies :|
       Tas liek domāt man par cilvēkiem kā par tādiem. Es nerunāšu te par tiem, kas neskatās puķēm stikla vāzē, jo tās ir vienkārši noklatušas. Es runāšu par to, ka cilvēks reizēm uztver visu skaisto un sev dārgo pašsaprotami. Tik pašsaprotami, ka nespēj tam vairs veltīt nekādu uzmanību vai vismaz ne tik lielu. Kaut vai pilnīgs piemērs ar mūsu vecākiem. Mēs taču mīlam viņus! Bet vai mēs izrādām viņiem tik daudz uzmanības, cik viņi būtu pelnijuši? Vai mēs izturamies pret viņiem kā pret vieniem no savas dzīves lielākajiem dārgumiem (jo tādi viņi ir,lai kādi nu dotajā mirklī liktos!)? Mēs uztveram kā pašsaprotamu, ka viņi ir un ka viņi tur kaut ko kaut kā dara (reizēm nepareizi, mūsuprāt). Bet tikai to, cik viņi svarīgi, vairākums apzinas sarežģītos brīžos.
       Negribētos pēc vecāku pieminēšanas likt šo piemēru, bet.. Man ir trusis. Jauks, balts, pūkains trusis. Pirmajās nedēļās (apmēram 2 :D) baroju viņu katru dienu, devu no rītiem svaigu burkāniņu, iztīriju vissīkākos būru stūrīšus, svaigu ūdeni katru dienu lēju, utt. Neteikšu, ja ka trusis man mazāk svarīgs. Ar laiku taču izjūtam arvien lielāku pieķeršanos. Bet lieta tāda, ka tagad būris tiek iztīrīts labi ja divas reizes mēnesī, burkānus mamma iemet, ne es, būra tīrīšanā svarīgākais ir vienkārši izmest kakas, utt.
       Vispār jau es gribēju tikai pateikt, ka jo paiet ilgāks laiks, jo lielāka pieķeršanās - protams, ja jūtas ir patiesas. Bet kāpēc līdz ar lielāku pieķeršanos līdzi nāk nevērība un lietas pieņemšana kā pašsaprotama, parasta? Kāpēc mēs, cilvēki, jo vairāk mīlam, jo mazāk vērības veltam mīlamajām lietām? Hmm.  Laikam jau tas vienkārši tā dabā iekārtots. Un man ir prieks par katru, kas tāds nav. Tortes gabals viņam =)