Domājot par dažādām bērnu pasakām un stāstiem, nākas secināt, ka lielākajā daļā no tiem ir sastopama vardarbība.

Sniegbaltīte - ļaunā pamāte atriebjas, mēģinot iedod dažādus štruntus, kas pabojā dzīvi līdz elpas trūkumam, līdz beidzot iesmērējot Blatajai vecu ābolu, Baltajā teorētiski mirst.
Pelnrušķīte - visas tāc cūcības, ko dara ļaunā pamāte - skapī ieslēgšana, mutiskā un fiziskā pazemošana, noniecināšana tēva acīs, utt.
Trīs Sivēntiņi - ļaunais vilks, kurš posta ruksīšu labo darbu.
Mazā nāriņa - ļaunā jūras ragana nelietīgi samelo Mazajai nāriņai, lai dabūtu viņas balsi, neizklāstot visus faktus. Par vardarbību arī varētu minēt neizmēramo nāriņas stulbumu un ļoti sāpīgo staigāšanu uz divām cilvēcīgām kājām.
Princese uz zirņa - princesei japacieš vardarbīgā gulēšana uz kaut kāda cieta runkuļa.
Salātlapiņa - jāpacieš tas, kā pa taviem matiem augšā - lejā kāpj cilvēki. Pietam, cilvēka turēšana vairākus garus gadus nebrīvē tagad ir sodāma kā necilvēciska izturēšanās.
Harijs Poters - bez komentāriem.
Pifa piedzīvojumi - ir necilvēciski likt tik daudz reižu lekt ar lecamauklu kā Pifs lika lekt vardītei. Turklāt slidošan uz neīstām slidām var izraisīt nopietnu traumatismu.
Doktors Dūlitls - zoba izraušana bez anestēzijas ir ļoti sāpīga. Maziem bērniem šādas ainas var būt traumējošas.
Pepija Garzeķe - bērni, izlasot šo grāmatu, var sākt rīkoties diezgan neierasti. Staigāšana pa jumtiem, dzīvošana dīvainos objektos, biedrošanās ar mērkaķiem...tas viss ir tikai sākums. Bet skaidrs ir viens - šāda vienaudža neatbildīga rīcība spēj mudināt mazos stāstu lasītājus uz neapdomīgu, atdarinošu rīcību.
Bārbija - traumējošs skaistuma etalons mazajiem prātiņiem.
Vilks un septiņi kazlēni - ļoti nežēlīga rīcība mēģināt noēst mazos jērēnus, bet vēl kriminālāk ir vilka vēdera uzšķēršana un piebēršana ar akmeņiem, nemaz nepieminot pēcāku nolaišanu akā.  Nemaz nevajag nezin kādus bojevikus, pietiek ar šo pasaku, lai pienācīgi attēlotu, kā uzšķērst vēderu. Un kurš garantē, ka mazie prātiņi to neizmēģinās?

Tā saraksts varētu turpināties, turpināties un vēlreiz turpināties. Es gan labāk to nedarīšu, savādāk sāku aiziet netēmā. Bet doma skaidra - šajā pasaulē pat bērnu pasakās ir vardarbība. Tāpēc, kur mums var izaugt līdzcietīga un labsirdīga sabiedrība? Cenšoties izdomāt, kuru stāstu varētu lasīt jebkurš bērns, netraumējot sevi, prātā nāca tikai viens - Vinnijs Pūks. Tas ir stāsts, kuru var lasīt jebkurā vecumā un vienkārši priecāties par naivajiem un mīļajiem varoņiem. Nekādu asiņainu skatu, nekādas slepkavības (ēzelīša aste bija nelaimes gadījums), nekādas atriebības vai ļaunu nodomu. Tu vienkārši sēdi un lasi, cik jauka ir dzīve.

Bet atkal man radās šaubas, vai viss ir tik nevainīgi, kā sākumā liekas. Skatoties "Winnie the Pooh" pa Disneja kanālu, sāku aizdomāties - kāpēc šim lācim ir krekls, bet nav bikšu. Mūsu sabiedrībā pieņemts - tev var nebūt krekls, bet biksēm noteikti jābūt. Tad kāpēc lācim nav bikšu, bet ir šis visai niecīgais krekls? Kāpēc šī lāča imidža radītāji ir atļāvuši kungam staigāt ar pliku dzimumlocekli, kuru gādīgi nav uzzīmējuši vai vismaz izcēluši? Vai tā bija kino industrija vai arī pats Alans Milns, kurš izdomāja šo cēlo samaitājumu visnevainīgākajam stāstam pasaulē? Lai nu kā, man viņam ir jāpasakas par bērnības ideālu sagraušanu. Tagad man Pūks būs palicis atmiņā kā Lācis the Pūks the Grand Izvirtulis.

Ar to es vēlējos pateikt, ka labāk mūsu sabiedrībai kļūt vēl neķītrākai kā pašlaik un lasīt šādus stāstus, nevis iedziļināties Sniegbaltītes pamātes rūpīgi izstrādātajos atriebes plānos, kuros vērojama detalizēta vardarbība (jo ja paveiksies, tad vienīgais ieguvums būs lieliski uztrenētā loģiskā domāšana.) Man labāk patiktu, ja cilvēki netikli un neķītri sēdētu katrs pa savām mājām, nodarbotos ar Dievs vien zina ko, nevis darītu tādas šausmīgas lietas kā slepkavošanu, izvarošanu, zagšanu utt. Un varbūt sākt to iemācīt ļaudīm varētu jau no mazotnes? Ar vienu no pirmajiem skolotājiem - grāmatām?

P.S.Un tomēr...mana mīļākā grāmatiņa joprojām ir Vinnijs Pūks. :)
(Ha, saņem Sniegbaltīte un Harij Poter) ;D
P.P.S. PAR VINNIJU PŪKU UN DROŠU SABIEDRĪBU ;D

Šovakar man ir daudz domu.

Man nepatīk kaķi. Tas nav noslēpums, un es no tā nekaunos. Man pašai ir kaķis. Man viņš nepatīk. Arī no tā es nekaunos. Drīzāk kaunos no paša kaķa.

Bet lai cik tas dīvaini nebūtu, apzīmējumus, kuru lieto, lai izteiktu divu cilvēku japmampiņošanos ir "kā kaķis ar peli". Bet kāpēc ne "pele ar sieru" vai "govs ar mušu"? Kas kaķī un pelē tik īpašs? Un tomēr. Man šovakar šāds apzīmējums ienāca prātā. Vai tā var apzīmēt cilvēkus, kas viens no otra bēg? Vai kaķi bēg no pelēm? Atceros, ka "Tomā un Džerijā" Toms reizēm dabūja palaist ļeku. :D Uzmanieties no pelēm!

Grauzēji valda ;D
(Šosezon modē grauzēju motīvi :D)