Dažbrīd man liekas, ka mana dzīve ir viens traks meksikāņu seriāls. Nē, nopietni.
Es biju operā. Līdz tai un pēc tās man bija laika kavēklis, ko sauc par P. Es zinu, ka izmantot viņu ir ļauni, bet es jau neizmantoju tādā nozīmē, es tikai palūdzu viņu man pakavēt laiku. Nu labi, es nelūdzu.
Tad nu mums bija sarunāta tā lielā tikšanās 5dien, bet man 4dien sanāca padzert darbā, jo mainu lokāciju utt. 5dien bija attiecīgas sekas 4dienas blēņām. Uzskaitīju iemeslus, kādēļ netieku 5dien vakarā, uz ko saņēmu diezgan brutālu atbildi, kas pārvērtās tādā visnotaļ dīvainā sarakstē.
Tagad es nezinu, kas ar mums ir. Īstenībā nav jau nekādu "mēs". Nekad arī nav bijis.
Es arī nezinu, vai gribu ar viņu kaut ko.
Un vispār... kādreiz pārmaiņas pēc viņš arī varētu man uzsaukt. Es saprotu, ka mēs dzīvojam 21.gs. un ir tikai normāli, ka džekam nav vienmēr jāmaksā, bet nu tomēr. You know what I mean.
Vienu reizi uzmest, nu tiešām! Un par to saceļ tāāādu brēku! Bērnudārzs! Es brīžiem viņu nesaprotu. Ok, es jau arī neesmu nekāda ideālā, kur nu. Ar mani ir grūti, bet es vismaz esmu pacietīga. Un, ja nesanāk kaut kas vienreiz, tad mēģinu vēl. Nu, sviests.
Labi, rīt būs jauna diena, jauna nedēļa, jauna vieta, jauni kolēģi, jaunas sajūtas, jauni pienākumi...
Jācīnās! Un es jau nu cīnīšos!