The village idiot - Meli [entries|archive|friends|userinfo]
fictio

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Meli [Jan. 25th, 2013|03:56 am]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Klaviatūra kaut kad tikusi pielieta ar vīnu, vārdi rakstās pavisam citādi. Tāpēc jums jāzina, ka šis patiesībā ir nevis kārtējais klišejiskais žēlabainais četros-naktī ieraksts, bet kas pavisam elegants un noslīpēts par augstām tēmām, teikts ar apbrīnojamu trāpīgumu un balstoties uz pamatīgām zināšanām. Te nepavisam nav smieklu, tādu, ar kādiem smejas, lai atbrīvotu rīkli no asaru žņaugiem, nu jā, rīkle jau uz nakti jāsapin kā zirgiem pieguļā kājas, lai netrokšņo lieki. Te neviens nav nosalis, smēķēdams aukstumā, te vispār neviens nesmēķē, nemokās ar aizdusu, kāpdams augšup, un kāpēc gan jākāpj augšup, lejup jau nešļūks pa margām ar līksmu spiedzienu, bet ripos, atsitot zāģskaidu pilno galvu pret katra pakāpiena šķautni. Te vispār neviena nav, neviena, kuram trīcētu rokas, atristu mati pāri sejai, sāpētu brūces, nē, ja te kāds ir, tad pavisam rāms, maigs un pēc tikko no krāsns izvilktiem cepumiem smaržojošs. Te neviens neatceras to garāmslīdošo pieskārienu plecam, viegli to saspiežot, kas saka, ka viss kārtībā, kāds te ir tavā pusē, skat, puses, frontes līniju un tranšeju pārgrieztas, kopš kura laika te uzradušās puses, ja nupat vēl bija viens vesels - vai kaut viens slims. Mani nebaro ar surogātiem, atgāžot galvu un lejot rīklē tos sūrstošus un karstus, nē, te valda pārticība, un ķīseļa krasti nenes taisni atvaros.
Kur viss tā aizslīdēja? Kas tur skanēja? Tie bija tikai meli, tos nevajag ķert. Jāaizver slēģi, jāpatveras, jāpaveras apkārt, jānosver viss, kas man vēl palicis. Labestība un piedošana ir devalvētas, par tām neko vairs nevar nopirkt, pat ne lētāko šņabi. Priecājos, ka to krājumi sarūk, aiztek kā smiltis smilšu pulkstenī, un kad tas būs noticis, pulksteni vairs negriezīšu otrādi, atpakaļ negriezīšos. Griezīšos dejā. Griezies dejā arī tu, un tu, un tu, tikai nospodrini zābakus, pirms dejo pa manu sirdi. Esam taču zolīdi ļaudis.
Es gulēju siltā gliemežvākā, un man pat nešķita, ka es sapņotu. Bet izrādījās, ka murgoju. Tagad esmu nomodā un nekad vairs negribu aizmigt. Kad pienāks laiks, sabradāšu gliemežvākus, tie tikai izaudzē pērles un tad vairs nav vajadzīgi, arī asaras sacietē par dimantiem, ar kuriem viss pārgriežams, novākšu tos no sejas, sabāzīšu kabatā un izmantošu, tikko kā kāds pagriezīs muguru, tikko, tā uzreiz pirksti grieznes un acis durkļi, un lai karš ātrāk beigtos, jānogalina visi.
Šī ir labākā iespējamā pasaule, noteikti, un par to tā ir pelnījusi vienu kārtīgi līksmu kokteiļvakaru. Ar Molotova kokteiļiem.
Un tas viss te nemaz nebija rakstīts.
linkņau