| Dilstošs mēness |
[Jan. 21st, 2013|02:35 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Stone Temple Pilots | ] |
Jūtos kā smieklīgi melodramatiska meksikāņu seriālu varone. Gribu pamosties tālu prom, amnēzijas skarta, kā tas tādām gadās. (Vēlams, ne stāvoklī no Hosē Ignasio.)
Pavēru aizkarus, aiz loga spīd saule un kaķīši spēlējas. Tas šķiet tikai atblāzmas no kādas tālas, senas pasaules, uz kuru man vairs nav atslēgas.
Mēģinu tikties ar cilvēkiem, pieklājīgi interesēties par viņu dzīvi, bet pēdējā brīdī kājas sametas uz otru pusi. Tas brīdis, kur jāsmaida un jāsaka, ka, paldies, man iet labi, ir par neizdarāmu. Man nepavisam neiet labi, un par to jau liecina tas, ka nekaunos tajā atzīties, nevis kā parasti aplīmēties ar aukstiem atšujieties-man-viss-perfekti smaidiem. Atplēšu vaļā alus bundžu un sadzeru ar spoguļattēlu, kurš kļūst arvien bālāks un dilstošāks, sēdēdams tur netīriem matiem, vaļīgā halātā un saraudātām acīm (man, kura vienmēr smieklīgi lepojusies ar savu nespēju raudāt!). Plēšu traukus, uzbrūku cilvēkiem ar nazi, pārdozēju miegazāles, viss tik ļoti white trash, ka smieklīgi. Nevaru vairs paciest alkohola reibuma sajūtu, dzeru reti, tikai vienatnē un tik strauji, lai pēc iespējas ātrāk pārrautu apziņu. Aizmirstu ēst, aizmirstu gulēt. Dzēšu cigaretes uz ādas, lai veidojas dziļas, pūžņojošas rētas.
Viss, ko saku, pamazām kļūst vien par piedod-piedod-piedodiet. Nav grūti mani pārliecināt, ka tieši es vienpersoniski esmu vainojama pie visa, lai kas arī tas būtu. Gan jau tā arī ir, bet smagi tāpat to visu nest. Šķiet neticami, ka reiz biju tāda meitene, kas varēja visiem skaidri un bez liekas izsmalcinātības pateikt, kur viņiem jāiet un ko tur jādara. Tagad esmu noslīgusi uz ceļiem un nespēju piecelties.
Nespēju dot tam cilvēkam tādas jūtas, kādas pienāktos. Vadiņi pārdeguši, jūtu tikai vājus surogātus, dubļu kafiju un kartona maizi. Tāpēc atļauju ņemt visu citu vainas apziņā, manu spēku, manu saprātu, manu dzīvību pamazām.
Tiešām smieklīgi tas viss izskatās. Atradusies te vārgulīgā princese, dzīves kāju pamesls. Muļķe, un viss. Šķiet, tomēr sava vieta arī muļķiem te ir, lai gudrie uz to fona varētu ziedēt.
Pamazām jau pazūdu. Raugos truli iekšup, aizmālēju galvu ar fantāzijām. Realitātes vairs nebūs, ja vispār kādreiz ir bijusi.
|
|
|
