| Nu ir laiks reiz gulēt iet, Xanax ver manas acis ciet |
[Jul. 21st, 2014|01:35 am] |
Depresijas lielākais ļaunums ir nevis tas, ka tā atnāk, bet tas, ka tā atnāk atkal un atkal. Nebūs tā, ka vienreiz tev izdosies izcīnīt cīņu, kurā tu esi bez ieročiem un cīnies ar kaut ko, ko nesaproti un vienlaikus ar sevi, pie tam darīdams bagātāku farmācijas industriju un speciālistu saimi, un tad viss galā, smaidi, prieki un ķekatas līdz mūža galiņam. Nekā, tu mierīgi dzīvosi savu dzīvi, un viņa atkal stāvēs ar koferiem uz tava sliekšņa, par īri nedodama ne plika centa. Un ar katru reizi jau tu pierodi, saproti un iemācies, bet arvien mazāk jēgas šķiet izcīnīt tos miera posmus, ja jau tie tāpat ir tik gaistoši.
Bet es cīnos, es sakožu glīti zobus cauri suicidālākām un asarainākām dienām. Un pēc tam pamostos nākamajā rītā un ieraugu uz ielas pa ceļam uz darbu kaut ko tik skaistu, tik neglītu, tik smieklīgu vai tik skumju, ka priecājos, ka esmu dzīva un redzu to. Gribu tā, lai reiz varētu teikt, ka kādreiz biju jauna un mīlēju dzīvi. Kaut vai mazliet un reti. Es jau tāpat citādi mīlēt nemāku droši vien.
Rakstīju šodien vēstuli. Sūtīšu tālu. Bija tur frāze apmēram par to, ka dzīve ir liela atkritumu kaudze, bet, ja tajā gana ilgi rakājas, var atrast arī ko vērtīgu. |
|
|