| Bobby |
[Jul. 9th, 2014|01:01 am] |
|
I walked through the valley of the shadow of death, nē, bet es staigāju pa pilsētu, un gaismu bija daudz. Visiem soliņiem un starpsoliņiem bija savs ritms - miskastes robainos intervālos, krūmu kāpumi un kritumi, uz katra otrā soliņa pārītis laizās, uz katra otra otrā puiši parkā piš pivi pilnīgi piepampušiem purniem priecīgi sizdami plaukstas, pa vidu pa aizmigušam saulesbrālim, kam plaušas vēl kustas. Mēness virs galvas kupli pīpē mākoņus, sapūzdams tos dūmu gredzenos. Melns, izkāmējis kaķis nostaigā gar paksi, kamēr pēdējā tekilas lāse šķaidās izkusušajā ledū un sulā. Meičas kokteiļkleitās un debesskrāpju lieluma augstapēdenēs ved pastaigāties savus čaļus izejamajos treniņtērpos.
Džoplina dzied, ka viņa mainītu visas savas rītdienas pret "one single yesterday", lai cik tas kārdinoši, man tomēr nē, man dodiet metamo kauliņu, lai varu randomizēt visas savas bijušās un nākošās dzīves dienas, lai vienu dienu noguļu kā zīdainis, vienu dienu esmu bezrūpīgs bērns vasaras brīvlaikā, pļavā ar grāmatu zem kobalta debesīm, citu dienu esmu veca izkūkojusi tante, kas bļaustās tramvaja pieturā, citu dienu skaista, citu- neglīta, citu - mīlēta, citu - ienīsta.
Un pilnīgi iespējams, ka tieši tas arī notiek jau tagad, ja man tā jākonspektē. |
|
|
| Datu nav |
[Jul. 9th, 2014|01:02 am] |
Es nepazīstu pati savus smieklus tajos brīžos, kad smejos pa īstam. Domāju - kas tā par jocīgu skaņu?
Jūtos tik izdomāta, tik visu citu iedomu murgainais auglis, tāda rēgu būtne ka Merilinas bezvārda meitene no The Seven Year Itch, un es arī ļauju sevi izdomāt visiem pēc patikas, jo man pašai vairs nav spēka sevi izdomāt. Dziļi sevī ir grūti ieskatīties. Vieglāk dziļi ieskatīties pudelē. |
|
|
| White wedding |
[Jul. 9th, 2014|01:44 am] |
Kad mācījos vidusskolā, maniem draugiem bija grupa, īsta, kā pienākas, ar mēģu telpu, kurā nedēļnogalēs notika visādi notikumi. Arī mēģinājumi, tostarp. Spēlēja ko jau nu jaunieši tolaik spēlēja, bet viss bija forši un pie meičām tika. Mums patika. Visa repertuāra nagla bija īpaša dziesma, tāds hidden track, ko varēja dzirdēt ap rīta pusi, kad oficiālais mēģinājums jau sen bija galā. Dzīvi palikušie dalībnieki piecēlās, nopurinājās, apmainījās mūzikas instrumentiem un dziedāja visi tā: "Es tevi mīlu, tu mani nē. Tu mani mīli, es tevi nē." Un tā turpināja, līdz iedvesmas pietika.
Un es ļoti priecājos, ka šis laiks ir mūžam manā laika kapsulā. Un, protams, tas ir vēl viens pierādījums, ka dzīves patiesības atnāk agri. Reizēm - pārāk agri. |
|
|