| Aiz lūzuma punkta, pirms lūzuma punkta |
[Feb. 4th, 2013|02:52 pm] |
Tur lejā cilvēki skrien savās gaitās, pārītis uz stūra bučojoties šķiras (meitenei tik sarkani, plīvīgi svārki kā pirmās pavasara tulpes), tramvaji aizdūc viens pēc otra, viens pēc otra. Te griesti ir augsti, bet tieši virs manas galvas tie paslīd zemāk, uzsēžas uz krūtīm un liedz elpot. Kamēr vēl pasaulē ir dzērieni un asiņainas filmas, var mēģināt kaut kur aizslēpties, iestāstīt sev uz brīdi, ka iespējams aizmirst, aizmirst, aizmirst.
Saprāts atkāpjas kā Napoleona armija no Krievzemes. Tā viņam arī vajag. |
|
|
| Phē |
[Feb. 4th, 2013|05:25 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Stoned Jesus | ] |
Mijkrēslī vienmēr cenšos neieslēgt gaismu, cik vien ilgi iespējams. Vēroju veļasmašīnas gurdenos griezienus tik aizrautīgi kā kaķis. Būt vienai un lēnām no priekšpusdienas jau pārgājušā reibuma pāriet pēcpusdienas reibumā - lūk, vienīgā sasniedzamā laimīguma ilūzija. Tik ļoti gribas pie draudzīgām daudzvīnpudeļsarunām pateikt visu, ko šeit un nekur nespēju, un pēc tam nožēlot.
Paceļu glāzi par kaķa lāstiem, par debesīs kāpšanu, par visu, ko nožēlot skaidrā. |
|
|